Meklēt

Intervija ar Sandi Kažmiru, BPI klātienes 1. kursa studentu.

10. Oktobris 2014Pastorālā programma

 

Es esmu procesā

Intervija ar Sandi Kažmiru, Ventspils baptistu draudzes locekli, Baltijas Pastorālā institūta klātienes 1. kursa studentu.

Tu esi pirmais no šī kursa studentiem, kas iesniedza savu pieteikumu BPI. Kas Tev pamudināja iestāties BPI?

BPI man ir liels solis ticībā. Mans lēmums mācīties BPI ir veidojies vairāku gadu garumā. Tā ir izšķiršanās, kam pamatā ir viss tas, ko es esmu vērojis, kas notiek manā dzīvē – cilvēku teiktais par mani, tas, ko es pats esmu sapratis, kas mani uzrunājis no Bībelē lasītā. Mani kaut kas ir vienmēr vilcis šajā virzienā.

Pats pirmais pamudinājums domāt par kalpošanu man bija 10 gadu vecumā – no mana vectēva, diriģenta Jāņa Valdmaņa. Es viņam biju aizvedis kādas garīgas grāmatas, kuras biju atradis mājas bēniņos. Man likās svarīgi viņam tās parādīt. Un toreiz vectēvs man sacīja: ”Tu laikam dienās būsi mācītājs. “ Nezinu, kas viņam lika tā domāt, bet šis teiciens manu dzīvi ir pavadījis visu laiku. Citreiz pieklustot, tad atkal no jauna ataustot atmiņā.

Arī Ventspils draudzes iepriekšējais mācītājs Arnis Ašmis mudināja mani domāt par teoloģijas studijām, lai varētu strādāt garīgo darbā. Tolaik varēja mācīties LBDS Teoloģiskajā seminārā, kur arī iestājās mans draugs. Toreiz mācīties neaizgāju, jo man bija veselības problēmas, bet manī palika dzinulis atgriezties pie šīs domas. Ik pa brīdim to izdevās apspiest, bet tas atkal uzpeldēja, īpaši pēdējo divu gadu laikā. Arī mans veselības stāvoklis tagad ir nedaudz mainījies. Tā nonācu pie secinājuma, ka tas viss, kas ap mani un manī notiek, nevar būt sagadīšanās, tas ir kaut kas vairāk. Beigu beigās pat sastādīju sarakstu, kur uzrakstīju zīmīgās lietas, kas mani mudina mācīties un pēc tam strādāt kalpošanas darbu. Garš saraksts sanāca.

 

Ko Tu darīji, uzzinot, ka uzņemšana BPI pārcelta no janvāra uz septembri?

Novembra mēnesī aizgāju prom no iepriekšējā darba, lai varētu atpūsties pirms mācībām, kas, domāju, sāksies septembrī.

Tad iepriekšējā gada beigās mācītājs Tervits mani ieaicināja pie sevis. Viņš teica, ka viņam jāpasaka man divas lietas – pirmā lieta - mācības BPI ir pārceltas, otrā – ka viņš man piedāvā sekretāra vietu draudzē. No janvāra līdz augustam strādāju par Ventspils draudzes kancelejas sekretāru.

Tur varēju izmantot lietvedības, nedaudz grāmatvedības zināšanu, kuras pirms kāda laika bija apguvis kursos. Strādāju pie draudzes locekļu saraksta, esmu lietas kursā, kur katrs dzīvo, kas tie par cilvēkiem, interesējos par viņiem. Mācītājs mani iesaistīja draudzes locekļu mājas apmeklējumos. No sākuma – tiešām negribēju to darīt, iekšēji meklēju attaisnojumus, kāpēc lai neietu. Es esmu kautrīgs, man grūti uzsākt sarunu ar mazāk pazīstamiem cilvēkiem, esmu introverts.

Katru reizi man bija ļoti jāsaņemas. Bet vienmēr pēc šādām sarunām un apmeklējumiem es jutu gandarījumu un prieku. Šīs sarunas deva grūdienu, motivāciju iet uz nākamo, pacēla mani pašu, piepildīja mani garīgi. Es arī nejauši uzzināju par kādu sievieti, kurai bijis grūts laiks, jo viņa nav varējusi lasīt Bībeli un lūgt. Viņa teikusi, ka kopš tās reizes, kad atnācis tas kancelejas sekretārs, ar kuru kopā lūguši, dzīvē kaut kas mainījies. Tādi stāsti dod motivāciju turpināt kalpot. Tagad, kad, mācoties BPI, vairs neeju apmeklējumos, man jau to sāk pietrūkt.

Man ļoti patika šis laiks, kad varēju piedzīvot draudzes dzīves darbu no iekšpuses.

Tu gan BPI esi mācījies tikai divus mēnešus, bet kas no tiktāl apgūtā Tev ir licies vērtīgs?

Viss, līdz šim apgūtais, ir bijis vērtīgs. Vecās un Jaunās Derības pamati, ko Dr. Ilmārs Hiršs un mācītājs Edgars Mažis pasniedz, man ir devis plašāku redzējumu uz Bībeli, uz to, ko zināju līdz šim. Mums māca paskatīties citādi uz it kā zināmo, tiek iedota sistēma, kā sakārtot, sistematizēt savas zināšanas, salikt visu pa plauktiņiem.

 

Kādi ir Tavi nodomi, plāni, sapņi pēc mācībām BPI?

Es dotajā brīdī dzīvoju ar apziņu, ka man te ir jābūt. Par nākotni - to var salīdzināt ar braucienu naktī, es redzu zināmu ceļa posmu, kad es pabraucu tālāk, redzu atkal nākamo. Es neredzu visu ceļu, to, kur būšu pēc 3 gadiem, esmu procesā. Pēc mēneša, iespējams, es redzēšu, kur nogriezties, kur Dievs mani vadīs. Man ir pārdomas, ko es varētu darīt, kas man patiktu, bet es skatos pēc Dieva vadības šajā procesā.

Kas Tev patiktu?

Mani patīk mazas draudzes, tādas kā Cīruļu, Užavas, kur ir 20, 30 cilvēki. Iespējams, ka mazās lauku draudzes vairāk atbilst manai personībai.

Kā Tavi vecāki ir tevi ietekmējuši, veidojuši Tevi par to, kas tagad esi?

Mana mamma, cik es viņu atceros, ir vienmēr gājusi baznīcā. Viņa bija ērģelniece Ventspils baptistu draudzē. Esmu pateicīgs, ka viņa mani veda līdzi uz draudzi, uz padomju laika svētdienskolu. Tā es pamazām ieaugu baznīcas dzīvē, manī, jau mazam esot, izveidojās apziņa, ka tas ir kaut kas labs un svētīgs.

Arī mans tēvs atbalsta manas teoloģijas studijas. No viņa es esmu iemācījies daudz praktisku lietu. Ja mašīnai kaut kas saplīst, tad mēģinām vispirms paši sataisīt, pirms vest uz servisu; tur vedam, ja galīgi nevar.

Kā Tu atpūties?

Man patīk risināt krustvārdu mīklas. Taču man sinonīms labai atpūtai ir laba grāmata. Man patīk garīga rakstura, vēsturiskas grāmatas, pēdējā laikā dokumentālas grāmatas par pagājušā gadsimta kara laikiem.

Jau mazs būdams, es esmu lasījis nopietnas grāmatas. 2. klasē mums bija jāatnes sava mīļākā grāmata. Citi nesa “Kā lauku pele pie pilsētas peles ciemos brauca”, “Kaķīša dzirnaviņas”, bet es biju atnesis grāmatu no Apvāršņa sērijas.

Pēdējās grāmatas, kas man deva pēdējo grūdienu mācīties BPI, ir Bila Haibelsa grāmata “Pārāk aizņemts, lai nelūgtu” un Frencisa Čena grāmatas.

Mums ir lauku mājas, kurās agrāk dzīvoja mani vecvecāki. Tur man mantojumā no vectēva Jāna Valdmaņa ir palikušas bišu saimes, kuras es vasarā aprūpēju savam priekam.

Ko par Tevi var aizlūgt?

Mana veselība ir mani kavējusi, traucējusi vairākas lietas uzsākt un darīt. Labi saprotu tos, kas cīnās ar kādām veselības problēmām.

Es cīnos ar galvas sāpēm, vienā brīdī jūtos labi, nākamajā man var neizturami sākt sāpēt galva. Par to var aizlūgt – par manu veselību, lai galvas sāpes mani nemoka.

 

Interviju sagatavoja

Nora Rautmane

BPI projektu vadītāja

 

 

Iet uz ziņu sarakstu