Meklēt

Intervija ar BPI 1. kursa studentu Lūkasu Balodi

26. Marts 2015Pastorālā programma

Dievs grib, lai iemācāmies cīnīties

Intervija ar Valmieras draudzes locekli un BPI 1. kursa studentu Lūkasu Balodi.

Tu nāc no lielas baptistu dzimtas. Cik liela un kāda tam ir nozīme tavā dzīvē?

Tu esi svētīts, ja uzaudz kristīgā ģimenē, kur par tevi lūdz, rūpējas. Piedzīvo mīlestību, kas plūst no tik daudz cilvēkiem. Liela svētība manā dzīvē ir bijis mans vecvectētiņš. Lepojos, apbrīnoju viņu, kad uzzinu, kāds viņš bijis, kā gājis cauri kariem. Nesen lasījām vēstuli, kuru viņš karā laikā rakstījis uz mājām, nezinot neko par to, kas notiek ar viņa ģimeni. Katrs vārds tajā stāsta par vecvectēva pilnīgo paļāvību uz Dievu. Viņš Bībeli lasīja uz ceļiem. Mani iedvesmo tas, kā viņš, būdams pamatīgs dzērājs, kad sastapa Dievu, kļuva par īstu Dieva vīru. Tāpat es nedaudz ar skaudību skatos uz draugiem, kas pirmie no savas ģimenes atrod Dievu. Viņi būs pirmie, kas aizsāks savas dzimtas, tie, caur kuriem viņu bērni un bērnu bērni tiks svētīti. Viņi ar savu lēmumu uzticēties Dievam mainīs tik daudzas dzīves.
Bez visām šīm svētībām uz mani kā mācītāja dēlu, bērnu, kas aug kristiešu ģimenē, bijis spiediens vienmēr būt pareizam. Tā nav patīkamākā sajūta. Es gan tik un tā pamanījos izdarīt palaidnības, par kurām neviens neuzzināja. Nu, vienreiz ar brāļiem gandrīz nodedzinājām dzīvokli...

Kā tu atradi Dievu?

Pirmajā klasē man bija ļoti labs draugs, kuram stāstīju par Jēzu. Viņš ienīda Dievu, jo viņa vecāki izšķīrās, kaut gan viņš lūdza Dievam, lai viņi paliek kopā. Pēc pāris mēnešiem arī mani vecāki izšķīrās, un tad man bija izvēle: vai pateikt – Dievs, Tevis nav, es Tevi ienīstu, vai noskaidrot, kāpēc Viņš pieļāva to, ka arī mani vecāki izšķīrās. Tā kā mans draugs gāja pirmo ceļu, es izvēlējos otru. Sāku lasīt Bībeli. Sākumā bērnu, pēc tam īsto, lūdzu un meklēju atbildes, kāpēc Dievs ir tāds vai šāds.
Jau kopš bērnības lūdzu Dievam, lai Viņš man kaut kā parādās, lai atveras debesis un, kā Lauvu Karalis uz Simbu, Viņš runā ar mani, pasaka man – tu esi glābts, Lūkass! Nekas tāds gan nenotika. Tā kādā parastā 12. oktobra dievkalpojumā vienas dziesmas laikā jutu, ka kāds it kā apskauj manu sirdi. Man sāka birt asaras. Izgāju ārā, skatījos spogulī un nesapratu, kāpēc raudu. Sakārtojos, atgriezos zālē, kur joprojām skanēja tā pati dziesma, un atkal sāku raudāt. Gāju atpakaļ uz labierīcībām, atkal sakārtojos un atgriezos zālē, bet tas atkārtojās arī trešo reizi – jutu, ka mani kāds apskauj no iekšpuses. Vēlāk uzzināju, ka slavētāji kaut kā sapratuši, ka dziesma jāturpina dziedāt ilgāk nekā paredzēts...
Vakarā, kad tētis ienāca manā istabā, es viņam izstāstīju, kas ar mani noticis. Tētis teica, ka tas bijis Jēzus, kas mani apskāvis. Viņš man parādīja Jāņa 1. vēstuli 1:9, kur teikts, ka tad, ja atzīstamies savos grēkos, Viņš ir uzticams un taisns un šķīsta mūs no visas netaisnības. Izlasīju arī pārējos šīs nodaļas pantus, un man vairs nebija jautājumu. Tajā vakarā es pieņēmu Jēzu kā savu Kungu un Glābēju. Šis lēmums pamatīgi mainīja mani, manu attieksmi. Pat sīkumos. Piemēram, pirms tam kaitināju māsu un brāļus, pēc tās reizes es to vairs nedarīju, man pazuda visi apsaukāšanās vārdi.

Kādas ir tavas attiecības ar brāļiem un māsu?

Līdz 14 gadu vecumam biju kā skabarga – kaitināju jaunāko māsu, brāļus, un man to ļoti patika darīt. Kad vecāki izšķīrās, noslēdzāmies pret visiem apkārtējiem, bet savā starpā iekšēji satuvinājāmies. Mums visiem joprojām ir labas attiecības. Varam izrunāties par visu, cits no cita neko neslēpjam. Mans vecākais brālis strādā Valmieras mēbelēs, vidējais apgūst automehāniķa arodu, es vienīgais tāds ar novirzēm – aizgāju garīgā darbā. (Smejas.)

Vai ģimene atbalstīja šo tavu lēmumu?

Mamma joprojām atceras, ka tad, kad esmu piedzimis, vienā no pirmajām reizēm paņemot mani rokās, viņai ienākusi prātā doma, ka es būšu vai nu ārsts, vai mācītājs. Visi zināja, ka aiziešu šajā virzienā pat pirms es pats to uzzināju. Aizbraucot ciemos, arī citi cilvēki bieži teica, ka būšu mācītājs. Es tam pretojos. Arī tad, kad Kaspars Šterns man piezvanīja un aicināja pieteikties BPI, teicu, ka to nedarīšu. Biju pārliecināts, ka stāšos Vidzemes augstskolā un apgūšu biznesa lietas, lai varētu atbalstīt kalpotājus. Kaspars noklausījās manās pārdomās un teica, lai vēl lūdzu Dievu par to. Es tā arī darīju. Dievs atbildēja, un Viņš mani tomēr aizveda uz BPI.

Kā Viņš to darīja?

Tas noteikti bija garš process. Būdams septiņgadīgs puika, sapņoju, ka reiz būšu mācītājs. Biju iztēlojies, ka 19 gadu vecumā sludināšu.
Mana pirmā kalpošana draudzē bija pienest mācītājam ūdeni, kad viņš sludināja. Tad no 15 gadu vecuma biju svētdienskolas skolotājs, pēc tam iesaistījos jauniešu komandā. Kad man bija tikai 18, draudze mani ievēlēja par diakonu.
Liela loma visā šajā gatavošanās procesā bijusi DRAFTAM. Esmu arī viens no pirmajiem DRAFTA nometņu dalībniekiem. Atceros, kā mums pirmajā nometnē bija jāpumpējas. Ja tici Jēzum, tad desmit reizes jāpiepumpējas, tad atkal un atkal pa desmit reizēm… It kā sīkums, bet toreiz, 14 gadu vecumā, šis vingrinājums man izmainīja dzīvi. Bieži vien, kad kalpošanā nevarēju izturēt un gribējās visam atmest ar roku, man bija lielas cīņas ar sevi, ar apstākļiem, tad galvā skanēja jautājums – padosies? Bet vai Tu tici Jēzum? Tā man Dievs deva spēku iet tālāk. No otrā DRAFTA man palicis prātā tas, ka savām acīm redzēju, kā Dievs dziedina – vājredzīgs cilvēks sāka redzēt! Tika dziedināti arī cilvēki, kuriem bija grūti staigāt.
Manuprāt, DRAFTS ir tā vieta, kur džekam ir jāaizbrauc neatkarīgi no tā, vai pēc tam būsi mācītājs, vai nē. DRAFTĀ tu piedzīvo praktiski to, par ko lasi Bībelē. Tā vairs nav 2000 gadu veca informācija, bet tas, kas ir aktuāls tagad. Un tas noteikti liks citādāk paraudzīties uz Dievu.
19 gadu vecumā Limbažu baptistu draudzē sludināju savu pirmo svētrunu. Kad sāku teikt ievadu, atcerējos savu bērnības sapni, taču tik un tā negribēju uzreiz skriet uz BPI. Tad viena sieviete no draudzes pienāca man klāt un teica, ka nezina, ko tas nozīmē, bet man tas esot jādzird: „Neesi Jona – nebēdz no Dieva!” Tas mani pārliecināja.

Esot BPI, tev ir augusi pārliecība, ka esi īstajā vietā?

Cilvēki saka, ka es esot pilnīgi mainījies. Tagad es uzklausot viņus, iedziļinoties viņu teiktajā. Tā es vairāk varu palīdzēt. Piedzīvoju arī to, kā Dievs vada visu šo mācību procesu. Man nepatīk lasīt grāmatas, taču BPI laikā esmu izlasījis vairāk grāmatu nekā visā savā līdzšinējā mūžā, un viennozīmīgi esmu ieguvējs. Esmu ieraudzījis Dievu tā, kā iepriekš nekad nebiju Viņu redzējis – cik Viņš ir liels! Pat esot uz ceļiem, tu esi par augstu Viņa priekšā. Dievam ir plāns, Viņš strādā. Atceroties, kā es pretojos Dievam, varu vienīgi lūgt piedošanu un pateikties par privilēģiju, ka Dievs grib izmantot tieši mani.

Kas ir tava svētā neapmierinātība?

Vīri. Es redzu, ka tieši vīri ir atslēgas punkts draudzē un ģimenē. Sātans visbiežāk ģimenes jauc ārā caur viņiem. Ja vīri nāks uz draudzi, tad viņi mācīs savus bērnus, vadīs savas ģimenes. Ja būs stipri vīri draudzēs, tad būs arī spēcīgas sievietes, bērni, jaunieši. Kad redzu, kādi ir vīri, saprotu, ka viņiem vajag Kristu. Sāku kaut ko darīt ar džeku grupiņām. Mans lielais plāns ir uzsākt vīru kustību, bet tas nav vienīgais, ko es gribētu.

Kas tev padodas un patīk?

Citi man saka, ka man padodas runāt, sludināt. Man arī patīk gatavot svētrunas un sludināt. Man patīk piedzīvot Dieva vadību, ka viņš caur mani virza kādas lietas, ka varu iespaidot kāda jaunieša dzīvi, un viņš var augt. Patīk redzēt, ka kāds zaļš gurķis izaug par kaut ko ļoti skaistu un vērtīgu.
Man patīk gulēt, īpaši no rītiem, sportot – spēlēt florbolu, futbolu. Man gan daudz vēl jāmācās, lai es varētu spēlēt labi. Patīk skriet, patīk ielu vingrošana, iet uz svaru zāli. Patīk armijas lietas – disciplīna, kārtība. Esmu pabeidzis jaunsardzi. Laiks, ko tur pavadīju, bija labs manai personiskajai izaugsmei. Man tas bija garīgi grūts posms, bet tur valdošā disciplīna un fiziskā slodze iemācīja cīnīties. Sapratu, ka ir cīņas, kuras vienkārši ir jāizcīna. Daži pārbaudījumi mums ir nevis tāpēc, ka Dievs negrib vai nevar kaut ko izdarīt, bet gan tāpēc, ka Viņš grib, lai iemācāmies cīnīties. Tāpat kā ar Ījabu. Varam uz viņu skatīties kā uz nabadziņu, taču, paraugoties dziļāk, saprotam, ka Dievs veda Ījabu uz mērķi, kuru viņš nesasniegtu bez šīm cīņām. Dievs izmantoja sātanu kā instrumentu, lai aizvestu Ījabu uz turieni, kur viņam bija jānokļūst. Dievs arī mūs caur cīņām var aizvest līdz kādām atziņām, nostiprināt ticību, izmainīt raksturu. Bīskaps to sauc par dvēseles tumšo nakti. Kad redzi kādu, kas izgājis cauri šādai dvēseles tumšajai naktij, saproti, ka šis cilvēks kļuvis daudz dziļāks. Tāds, kas kaut ko satvēris.

Kāda loma ir draudzei tajā, kāds tu esi?

Ja nebūtu draudzes, arī es nebūtu tas, kas esmu. Mana ģimene ir daļa no draudzes, viņi ir pirmie un galvenie, kas mani ietekmējuši. Sākot ar tēti, kas savos bērnos tik daudz ieguldīja, un mammu, kura veltīja laiku un mācīja mūs. Mans labākais draugs bija no draudzes, viņš man vienmēr bija par stiprinājumu. Tāpat jauniešu vadītājs Artūrs Līmanis, kurš mums vienmēr deva iespējas kaut ko darīt, nepārtraukti mudinot – ejiet un darbojieties. Viņš mums deva iespējas un idejas darboties, reizē, protams, pieskatot un vadot.
Nezinu, ko mācītājs Lauris Tartars manī saskatīja. Viņš vienkārši sāka mani ņemt līdzi, kad brauca kaut kur sludināt, gāja uz tikšanos ar citiem mācītājiem, kādu apciemot vai kalpot ielās. Viņš redzēja manī kaut ko, ko pats neredzēju. Sapratu, ka man tas jānovērtē un jāizmanto. Cenšos izmantot iespējas, ko Dievs dod. Mani ļoti iedrošina draudzes atbalsts un uzticība.

Ko tu gribētu, lai lūdz par tevi?

Lai Dievs vada, bet vēl vairāk es aicinu lūgt par Latviju. Īpaši šajā ģeopolitiskajā situācijā mums, kristiešiem, tieši lūgšanās ir jāiestājas par savu valsti, jo lūgšanās ir spēks. Es ticu, ka gan barikāžu dienās, gan Latvijas dibināšanas laikā daudz tika panākts, pateicoties lūgšanām. Lai Dievs svētī un sargā mūsu tautu!

Interviju sagatavoja Nora Rautmane
BPI projektu vadītāja

 

Iet uz ziņu sarakstu