Meklēt

Intervija ar BPI 1. kursa studentu Jāni Upleju

27. Aprīlis 2015Pastorālā programma

Tāda viena pareizā nemaz nav...

Intervija ar BPI pirmā kursa studentu, mūziķi, Vīlandes baptistu draudzes pielūgsmes un jauniešu kalpošanas „Metro” vadītāju Jāni Upleju. 

Kuras atmiņas vai notikumi raksturo tevi bērnībā, skolas laikā? 

Es neesmu gājis bērnudārzā. Mana mamma ir grāmatvede, viņa strādāja no mājām, tāpēc varēja mani pieskatīt. Mēs katru dienu braucām uz laukiem, tur mums līdz omes mājām kilometrs sanāca iet kājām. Mamma man stāsta, ka visu ceļu vienmēr esmu kādu pašsacerētu pasaku stāstījis, vai tajā brīdī sacerētu dziesmu dziedājis. Kaut kādā veidā sacerēšana manī bija jau bērnībā. Es apbrīnoju savu mammu, ka viņa manu lielo runāšanu un dziedāšanu izturēja.
Atceros ar mammu un omu kopā pavadīto laiku. Viņas ir tik spēcīgas sievietes! Es ļoti novērtēju to, ko viņas man devušas. Saprotu, ka nebija viegli mani audzināt. Viņas tiešām darījušas labāko, ko varējušas. 
Man ir astoņus gadus vecāks brālis. Tagad viņš dzīvo Anglijā, ir precējies, viņam ir divas meitiņas. Vecākā no viņām ir mana krustmeita.  Bērnībā ar brāli, protams, daudz strīdējāmies. Mums joprojām ir grūti nopietni sarunāties, viens otru apceļam. Viņš, piemēram, mani sauc par strinkšķinātāju. Taču atceros, ka brālis vienmēr mani aizstāvēja, pat no mammas, tāpēc es nekad neesmu dabūjis kārtīgu pērienu. Mēs viens par otru iestājāmies jau no paša sākuma. 
Mana ģimene nav perfekta, kā saka, nav arī pilna ģimene, bet tie ir cilvēki, kuriem es līdz mūža galam būšu pateicīgs par to, ko viņi manā labā darījuši. 

Tu esi pirmās paaudzes kristietis?

Es biju pirmās, tagad esmu trešās paaudzes kristietis. Pēc tam, kad kļuvu par kristieti, visas sarunas ar omu sākās kā diskusijas, strīdi par politiku, taču tās beidzās ar kristietības tēmu. Mana mamma nevar izturēt veidu, kā mēs abi sarunājamies. Viņa grib mieru mājās. Bet mēs ar omu pēc tam varam apskauties un mierīgi dzīvot tālāk, it kā nekas nebūtu noticis.
Vienu brīdi omu biju „norakstījis”, bet mūsu sarunu laikā pamanīju, ka noticis zināms progress – sākumā viņa aizstāvējās, sakot, ka viņa ir labs cilvēks, ka ar viņu viss ir kārtībā, ka ir par viņu daudz sliktāki cilvēki. Pēc tam vairākas sarunas noslēdzām ar jautājumu, kāpēc par viņu kādam būtu jāmirst, ja viņa ir slikts cilvēks.
Pēkšņi vienā reizē oma paziņoja, ka nesaprot, kas tajā Vecajā Derībā rakstīts. Kad teicu, ka vajadzētu sākt ar Jauno Derību, viņa atbildēja, ka to jau ir izlasījusi. Tagad mana oma ne tikai skatās svētdienas dievkalpojumus, bet pat piedalās Svētajā Vakarēdienā, ja tas ir daļa no televīzijas dievkalpojuma. Kad oma stāsta par lietām, ko Dievs darījis viņas vai apkārtējo cilvēku dzīvēs, redzu, ka oma izdzīvo kristietību ikdienā. 
Arī mamma sāka nākt man līdzi uz baptistu draudzi, kristījās. Tagad viņai draudzē piedāvā iesaistīties sieviešu kalpošanas vadīšanā. Viņa nekad neko nav vadījusi, bet es viņu uz to ļoti iedrošinu. 

Kā tu kļuvi par kristieti?

Mācījos Talsu kristīgajā vidusskolā, jo man bija veselības problēmas. Mammai šķita, ka privātskolā attieksme būs labāka, nekā parastā mācību iestādē. Tā ir ļoti laba skola, novērtēta valsts līmenī. Līdz 9. klasei man kristietība neko nenozīmēja, nopietni interesējos par citām reliģijām. Internetā nepārtraukti meklēju informāciju par visdažādākajām garīguma izpausmēm. Beigās tas bija tāds riktīgs mikslis, kam ticēju. 

Kas tevi, tādu pusaudzi, kam par meitenēm un sportu būtu jāinteresējas, pamudināja pētīt dažādus pasaules uzskatus?

Tā kā mācījos kristīgajā skolā, daudz dzirdēju par kristietību. Divpadsmit, trīspadsmit gadu vecumā kristietības vēsts man likās pārāk vienkārša: tev tikai jāpieņem Dievs, un tad viss – esi sasniedzis galveno mērķi, lai tiktu nākošajā līmenī – Debesīs. 


Taču meklējumi citās reliģijās mani nekur neaizveda. Nevienā no tām nebija tas, ko gribēju atrast. Tagad es to sauktu par mieru.

Savā dzīvē esmu trīs reizes dzirdējis balsi – skaidru domu, par kuru simtprocentīgi zināju, ka tā nebija mana. 
Pirmā reize bija tad, kad es vēl biju pret kristietību. Balss teica, ka man jātiek vaļā no lietām, kuras darīju. Es paklausīju, daļēji. Pārtraucu diskusijas dažādu reliģijas pārstāvju domubiedru grupās „Draugiem.lv”, kur sazinājos ar līdzīgi domājošiem, vairs neveicu nekādus rituālus, taču turpināju lasīt grāmatas, kuras turpat Talsu ezotērikas veikalā varēja nopirkt. 
Otro reizi, kad dzirdēju balsi, tā teica, ka man jāiet pie Viņa cilvēkiem. Īsti nesapratu – Talsos visi, kurus pazinu, bija kristieši. Pie kā tad man jāiet?  Aizgāju uz baznīcu, kas ir vistuvāk manām mājām. Tā bija brīvā draudze „Talsu Kristīgā sadraudzība”. Pēc dievkalpojuma pie manis pienāca pielūgsmes vadītāja, kura, nepazīstot mani, sāka stāstīt par savu draudzeni. Viņa bija iesaistīta ezotērikā. Šīs draudzenes dzīve izmainījās, kad viņa kļuva par kristieti. Man tas bija kaut kas īpašs. Atpakaļceļā uz mājām teicu Dievam – skaidrs, tas viss, ko esmu par Tevi dzirdējis, ir patiesība. No tā brīža viss mainījās. 
Nākamajā svētdienā nevarēju fiziski aiziet uz šo draudzi. Nesapratu, kāpēc, jo tikko biju kļuvis par kristieti. Tad izlēmu, ka aiziešu apskatīties, kas notiek baptistu draudzē. Tur arī paliku. Pēc pāris mēnešiem arī kristījos. Liels ieguldījums tajā visā bija Aivaram Šķuburam. Viņš man ir kā foršs vectēvs, kurš bieži ar mani aprunājās, palīdzēja justies iederīgam draudzē.

Kas bija tā trešā lieta, ko dzirdēji no Dieva?

Tas bija dažas nedēļas pēc tam, kad kļuvu par kristieti. Biju Talsu Kristīgās skolas nometnē, kuras organizēšanā tagad pats piedalos. Skolas direktore Inguna Gruzniņa stāstīja, kā Dievs viņu klusajā laikā uzrunājis ar konkrētu Bībeles rakstu vietu. Klausījos, bet tā – ar zināmu skepsi. Taču tajā brīdī mani atkal uzrunāja – man bija jāizlasa Efez. 4:1: ”...dzīvojiet, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa.” Sapratu, ka Dievs mani aicina, lai spēlēju ģitāru Viņam par godu. Līdz tam es neko nedarīju saistībā ar mūziku, turklāt zināju, ka mana ģimene nevar atļauties nopirkt ģitāru. 
Izstāstīju par to vienam amerikāņu draugam. Pēc kāda laika

viņš man atsūtīja vēstuli, kurā bija ielikti 70 lati un zīmīte, lai nopērku ģitāru.

Uz veikalu gāju kopā ar savu topošo ģitāras skolotāju Normundu Priednieku. Man patika melna akustiskā ģitāra, kas maksāja 90 latu, taču tai aizmugurē bija skrāpējums, tāpēc man iedeva 20 latu atlaidi. Sapratu, ka tā ir mana ģitāra. 
Normunds man ir ne tikai ģitāras skolotājs, bet mentors – pirmais vīrietis, kurš manī ieguldīja enerģiju. Dažreiz pēc nodarbībām runājām vienu, divas stundas. Normunds man daudz iemācīja, arī to, ko nozīmē būt vīrietim. Sapratu, ka ir atšķirība starp meitenēm un zēniem ne tikai fiziski, bet arī aicinājumā, dzīves uztverē, lomu ziņā. Viņš pats varbūt pat nepzinās, cik daudz man ir devis. 
Mamma un oma jau bija pieradušas, ka aizraujos ar kaut ko, par ko pēc pavisam neilga brīža man pazūd interese. Tomēr kristietība un ģitāra joprojām ir manas dzīves svarīga daļa.

Tu ne tikai spēlē ģitāru, dziedi, bet saceri pats savas dziesmas. Par ko tās ir? 

Tiklīdz iemācījos pirmos akordus, tā sāku rakstīt dziesmas. Nesen noskatījos savus pirmos ierakstus, kurus esmu iedziedājis datorā. Dziesmas ir pilnīgs „Nirvanas” plaģiāts. Mazais Kurts Kobeins ar gariem matiem un flaneļa kreklu, kas dzied briesmīgā, sīcošā balsī. Grūti klausīties. 
Dziesmās atspoguļojās viss, ko piedzīvoju. Viena, piemēram, ir par to pārdzīvojumu, kas manī radās naktī pēc „Maximas” traģēdijas. Es reti raudu, bet tā bija viena no šīm reizēm. Dziesmās izlieku to, kā jūtos. Mans iekšējais kritērijs dziesmām, ko saceru – ja man pašam pielīp, tad ir vērts piefiksēt, ierakstīt. 
Man ilgu laiku nebija pielūgsmes dziesmu, tagad man ir divas pielūgsmes dziesmas, kuras esmu spēlējis ārpus savas istabas. 

Kas ir tavs lielākais sasniegums vai prieks muzikālā ziņā? 

Dziesma, kuru ierakstīju Jaunajā slavas dziesmā – „Neesmu pelnījis to”. Viens draugs bija nofilmējis un man atsūtīja ierakstu, kur kāds no pielūgsmes grupas sastāviem spēlēja šo dziesmu. Man ir milzīgs prieks redzēt, ka manu dziesmu spēlē kāds cits, ka tā kādu uzrunājusi.

Ir sajūta, ka pielūgsmes dziesmas nav manas, ka tās pieder visiem. Dziesma ir sasniegusi savu mērķi, ja tā kādu uzrunājusi. 


Man bija liels piedzīvojums arī tas, ka varēju spēlēt kopā ar  Uldi Marhilēviču dziesmu ciklā „Gaismas atgriešanās”. Tāpat kā uzstāšanās mūzikas un mākslas festivālā „Bildes”. 
Mūzika ir labs līdzeklis, kā pagodināt Dievu, uzrunāt cilvēkus. 

Kāpēc esi pievienojies Vīlandes draudzei? Jums, talsiniekiem, ir līgums ar Vīlandi? 

Kad sāku mācīties Rīgā, gribēju visur aiziet, lai redzētu, kas, kur un kā notiek. Biju dzirdējis daudz stāstu, ka, atnākot uz Rīgu, draudzes jaunieši pārstāj vispār apmeklēt baznīcu. Negribēju, lai ar mani un manējiem tā notiek, tāpēc vilku sev līdzi arī citus talsiniekus, kas tajā pašā gadā kopā ar mani bija atnākuši uz Rīgu.
Kārlis Kārkliņš mani uzaicināja vadīt pielūgsmi „Metro”. Pēc tam laiku pa laikam Valters aicināja piespēlēt elektrisko ģitāru. Man izveidojās kontakts ar visiem un ieraudzīju savu vietu pielūgsmē. Mācītājs Ģirts Ašnevics man ir kā tētis. Pat tādā līmenī, ka esmu pie viņa dzīvojis. Iespējams, ja es būtu citā draudzē, nekad nepiekristu vadīt jauniešus. Arī, ja nebūtu Kārļa Kārkliņa, kas manī saskatīja kaut ko tādu, ko neviens pirms tam nebija ievērojis, es nemācītos BPI. Tagad esmu pielūgsmes un „Metro” vadītājs, un no septembra arī BPI students. 
Pirms tam man bija pavisam citi plāni. Tā kā esmu studējis kultūras menedžmentu „Alberta koledžā”, biju plānojis, ka organizēšu ar mūziku saistītus pasākumus, varbūt kādā draudzē vadīšu pielūgsmi, finansiāli atbalstīšu draudzes kalpošanas. Iznāca citādāk. 

Ko tev nozīmē studijas BPI?

Pirms aizgāju uz BPI, runāju ar Pēteri Sproģi. Prasīju viņam, kas tas BPI ir, vai, ja negribu būt mācītājs, es tik un tā varu tur studēt? Viņš teica, ka ne jau visi BPI absolventi ir mācītāji, daļa vada cita veida kalpošanas. Kārlis arī mani iedrošināja, jo katram cilvēkam, kas ir kalpošanā, studijas BPI ir ļoti noderīgas. BPI nav tikai par sludināšanu. Ļoti daudz te tiek slīpēts raksturs. Man ir audzis gribasspēks. Studijas šeit man daudz iemācījušas par vadīšanu. Mūsu pasniedzēji nav tikai cilvēki, kuri gudri teoloģiski kaut ko studējuši, bet kas daudz dara arī praktiski. Viņi savas domas pamato ar darbiem. Te nav pļāpātāju. Daudz redzam reālus vadītāju piemērus, kad uz rīta intervijām atnāk tik dažādi cilvēki. Piemēram, Ģirts Ašnevics, kas ir īsts savas draudzes gans, tad Pēteris Samoiličs – stratēģis, organizētājs. Jau pirms BPI man šķita, ka man ir ļoti plašs redzes loks, bet tagad tas kļūst arvien plašāks.
Arī puiši, ar kuriem mācos kopā, katrs ir no cita konteksta – kāds no kristīgas dzimtas, cits no ģimenes, kurā nav kristiešu, vēl kāds darbojas kopienā, cits – vecā, tradicionālā draudzē. Tā ir tik ļoti liela dažādība, ka

saprotu –nav viena pareiza varianta. Tie visi ir pareizi. Arī Bībelē nav viena draudzes modeļa, pēc kura visu mērīt.


Arī pastorālā padomdošana man noderēs, jo strādāju ar cilvēkiem. Varbūt, nekad negribēšu organizēt padomdošanas konsultācijas, bet, kad pēc dievkalpojuma pie manis pienāk kādi jaunieši, zinu, ko runāt. 
Mācoties BPI, vairāk iepazīstu sevi – apzinos, ka esmu intraverts, lai arī protu uzvesties kā ekstraverts. Apzinos savas robežas. Zinu, ka nekad neplānošu piecas dziļas sarunas dienā. 

Kādi ir tavi nākotnes plāni? 

Man nav desmitgades, bet ir trīsgades plāns. Pabeigt mācības BPI. Visu to laiku, visticamāk, būšu „Metro” vadītājs un reizē vajadzēs atrast sev pēcteci. Tas, ko daru ar pielūgsmi, turpināsies. Šajā virzienā man arī ir vairāki sapnīši, bet vēl nezinu, kurā virzienā viss pagriezīsies.
Es gribētu ierakstīt albūmu. Tam gan nepieciešams daudz līdzekļu.

Ko tu gribētu, lai cilvēki par tevi lūdz šajā posmā? 

Par visu, ko daru – turpinu lietas, kuras kāds cits iesācis. Lūdziet, lai šajā posmā es mācos. Domāju, varētu lūgt arī par manu ģimeni – mammu, omi, brāli, viņa ģimeni Anglijā. Un par to,

lai draudzes Latvijā nebūtu vienādu cilvēku, domubiedru grupiņas, bet lai mēs katrs gribētu un varētu aizsniegt cilvēkus, kuri tik ļoti neatbilst tradicionālajam baznīcas standartam – tetovētos, homoseksuāli orientētus, arī tādus, kas šķiet „norakstīti” un mēs pat nepieļaujam domu, ka viņi varētu būt kristieši.

Lai mēs atrastu veidus, kā viņiem liecināt. Mēs varētu lūgt par to, lai apkārtējie mūs pazīst kā cilvēkus, kas studē Bībeli un saprot to, kam tic.
Interviju sagatavoja
Nora Rautmane
BPI projektu vadītāja

 

Iet uz ziņu sarakstu