Meklēt

Intervija ar BPI 1. kursa studentu Vjačeslavu Strašnovu

23. Janvāris 2015Pastorālā programma

Ja es varu palīdzēt, tad kāpēc man to nedarīt?

Intervija ar BPI 1. kursa studentu, Rīgas Jaunās evaņģēliskās baptistu draudzes locekli Vjačeslavu Strašnovu.

Vjačeslavu, vai kā kursa biedri viņu sauc - Slaviku raksturojot, puiši min, ka viņš ir viesmīlīgs, sabiedrisks, asprātīgs, ideju un dažādu iniciatīvu pilnu galvu, atsaucīgs, ar labām organizatora dāvanām. Pasniedzēji par Vjačeslavu noteikti teiktu - zinātkārs, erudīts. Slavika raksturīgākais teiciens esot: "Man ir jautājums!"

Pastāsti par savu ģimeni.

Es piedzimu pirms 24 gadiem kā otrais bērns savā ģimenē. Man ir par mani 2 minūtes vecāka māsa Ineta, ko viņa uzskata par savu pienākumu atgādināt katru reizi, kad mums rodas domstarpības. Mēs esam dvīņi, taču nemaz neesam līdzīgi - varbūt 2 no 100 cilvēkiem saskatīs mūsos kaut ko līdzīgu.

Daudzās ģimenēs ir kāds „loceklis”, kurš nevienam nepatīk, bet no viņa ir grūti tikt vaļā. Mūsu ģimenē tas bija alkohols. Sākumā tas reti nāca ciemos, bet ar laiku sāka parādīties arvien biežāk. Tas bija jautri, jo nāca arī citi ciemiņi, bet, kad man palika 8 gadi, tas vairs nepavisam nebija jautri - vecāki izšķīrās, un mums vajadzēja izlemt, ar ko kopā dzīvot - ar tēvu vai māti. Mēs palikām pie mammas. Lai arī mani vecāki izšķīrās, viņi turpināja attiecības, jo viņiem bija kopīga celtniecības firma. Diezgan ilgu laiku vecāki ļoti labi pelnīja, bet tā kā celtniecībā bieži norēķinās ar alkoholu, un mani vecāki bija ļoti pieklājīgi - nespēja pateikt nē, viņi to bieži pieņēma kā samaksu par darbu. Mani vecāki bija ne tikai ļoti pieklājīgi, bet arī devīgi pret citiem cilvēkiem, tajā skaitā arī bomžiem. Atceros, ka mana mamma ir nesusi bomžiem tukšas stikla alus pudeles... Devīgumu es esmu mantojis no vecākiem, ja man kaut kas ir, es ar to dalos… Mana manta nekad nav tikai mana. Atceros, ka jau toreiz, kad bijām mazi, dalījāmies ar visu, kas mums piederēja, - metām pa logu tiem, kas gāja garām, palagus, dvieļus, tualetes papīru... 

Kā Tev gāja skolā?

Līdz 4. klasei es mācījos ļoti labi, pēc tam sāku tusēt ar čaļiem no rajona, kas nebija tie vislabākie džeki. Sāku rupji lamāties, bastot stundas, man pasliktinājās atzīmes. Ar laiku sapratu, ka tas nav labi, atrāvos no šīs kompānijas. Sāku atkal labi mācīties, bet, paradoksāli, tajā pašā laikā sāku arī iedzert. Mums ar klasesbiedriem bija tradīcija – katru piektdienu gājām uz “točku” pirkt kokteiļus, pēc tam - pie manis uz mājām. Kā jau minēju, mani vecāki bija ļoti pretimnākoši - mēs sēdējām vienā istabā, viņi – otrā; skatījāmies televizoru, ēdām popkornu, kartupeļus frī, dzērām kokteiļus. Bija tā civilizēti, ja neskaita to, ka nebijām sasnieguši 18 gadu vecumu. Ja palika kaut kas pāri no dzeramā, atdevām vecākiem, tas viņiem bija bonuss par viesmīlību. Tā tas turpinājās līdz 10. klasei. Pagrieziens manā dzīvē notika, kad es aizbraucu uz savas tagadējās draudzes organizēto vasaras nometni pusaudžiem. Mana tante no Amerikas man to izmaksāja kā dāvanu par labām atzīmēm mācībās.

Es tur ļoti labi pavadīju laiku. Nometne beidzās, bet es turpināju draudzēties ar puišiem no baznīcas. Gan tur, gan ar iepriekšējiem draugiem bija pasākumi, bet sanāca tā, ka pirmie biežāk aicināja mani jaunie draugi no baznīcas, un man bija princips, kuri pirmie aicina, pie tiem iešu. Tā es pamazām pārtraucu komunicēt ar saviem iepriekšējiem draugiem, varbūt viņi arī par to nebija pārāk noskumuši, jo, kad biju kopā ar viņiem, biju pārāk uzbāzīgs – nepārtraukti viņiem sludināju.

Kā turpinājās tavs ceļš pie Dieva?

Pirmo gadu es uz baznīcu gāju tikai lai tusētu, nesapratu, kas ir lūgšana, kas ir Dievs. Jauniešu vadītāji Aleksandrs un Gļebs bija mani piemēri, jo viņi daudz lasīja, bija domājoši, iedziļinājās visā, bija atvērti mācīties. Gribēju būt kā viņi, tāpēc arī centos lasīt. Aleksandrs man deva padomu – nopirkt burtnīcu un tur pierakstīt visu, ko esmu sapratis no lasītā, dzirdētā.

Manos Dieva meklējumos nebija viena tāda pagrieziena punkta, tas bija un ir joprojām gan dvēseles, gan sirds, gan prāta process mūža garumā.

Kuri ir nozīmīgie notikumi, procesi tavā kristieša izaugsmē?

Lielu daļu manas kristieša dzīves aizņem kalpošana. Kad kalpoju, es piedzīvoju, kā Dievs svētī. Kalpojot esmu iemācījies ieraudzīt, kā Viņš darbojas. Piemēram, organizējot nometnes, es redzu Viņu tajā, ka cilvēki pēc nometnes nepazūd, bet turpina apmeklēt baznīcu, mainīt savas dzīves.

 Kad man bija vajadzīgas finanses, kad intensīvi meklēju, domāju, kā tās piesaistīt, pie manis atnāca mācītājs Arvis Gailis, kas tagad ir misionārs Rīgā, un iedeva man 500 frankus. Toreiz cīnījos ar sevi, man bija grūtības pieņemt svētības no Dieva. Man bija sajūta, ka ir jāstrādā, lai kaut ko saņemtu. Tagad, mācoties BPI, es sāku saprast Dieva žēlastību, ka Viņš dod dāvanas, jo Viņš mīl mani par to, kas es esmu, nevis tāpēc, ka es kaut ko daru. Tas arī atrisināja vienu manu problēmu - es biežāk biju trenējis savas kalpošanas un darbošanās muskuļus, atstājot novārtā savu ticības muskuli. Tagad esmu piedzīvojis brīvības sajūtu un apziņu, ka ar kalpošanu man nav jānopelna Dieva mīlestība un svētība.

Kad tu stāsti par savu kalpošanu, ko īsti tas sevī ietver?

Visu – tīrīt grīdas, mazgāt traukus, arī – būt lielu koncertu konferensjē. Tas gan bija liels izaicinājums, bet deva man labu pieredzi. Sākumā teicu - nē, jo esmu kautrīgs, ar zemu pašvērtējumu, taču man neļāva teikt nē, laikam saskatīja manī potenciālu, kuru es pats nespēju saskatīt. Mani pēc tam uzslavēja, teica, ka es esmu malacis. No tā brīža sāku būt konferensjē, pieteicu visus jauniešu pasākumus. To darot, ieviesu jauninājumus, kas vēl joprojām ir pusaudžu kalpošanā – piemēram, uzsākot katru jauniešu vakaru, es stāstīju ziņas. Arī nometnēs es vienmēr esmu palīdzējis – esmu vadījis sporta kalpošanu, strādājis virtuvē, biju grupas vadītājs, nometnes moderators.

Atceros, kādā reizē mans mācītājs Pēteris Samoiličs man piezvanīja: “Slavik, mēs šorīt esam plānojuši braukt uz Jelgavu, uz bērnu namu – pēc piecām minūtēm es būšu pie tavas mājas.” Es izskrēju uz ielas, un mēs braucām. Pa ceļam ar viņu daudz runājām, kas nav bieži, jo viņš ir ļoti aizņemts. Kalpojot kopā ar savu mācītāju, redzēju, cik tas ir vienkārši – iziet priekšā, pastāstīt liecību, iedot dāvanas, fotografēties, smaidīt, apskaut bērnus. Es vispār daudz mācos no sava mācītāja Pētera Samoiliča, gan vērojot, ko viņš dara, gan klausoties viņa svētrunas. Viņš ir ļoti strādīgs. Viņš mostas agri, lai lasītu Bībeli. Pēteris vienmēr ir pozitīvs, aizrautīgs. Viņš var ieiet telpā, kur visiem ir slikts garastāvoklis, un pilnībā mainīt viņu noskaņojumu, iedvesmot, pastāstīt par Dievu. Viņš man ir daudz mācījis pazemību, paklausību, disciplīnu, manī daudz investējis - iedeva savu dzīvokli, palīdzēja atrast finansējumu, joprojām turpina manī ieguldīt. Tas gan man brīžiem uzdzen stresu, jo viņam ir arī lielas cerības un plāni attiecībā uz mani.

Pastāsti par savu izglītību.

Kad pabeidzu 12. klasi, es vēlējos būt mediķis, jo man patika bioloģija un gribēju palīdzēt cilvēkiem. Tas bija vēl pirms “Daktera Hausa” un “Grejas anatomijas”. Taču, tā kā es esmu daļējs daltoniķis, man universitātes uzņemšanas komisijā ieteica neizvēlēties šo virzienu. Skatoties uz pārējo izglītības programmu sarakstu, man acīs iekrita sociālā darba programma. Likās, ka tas ir saistīts ar palīdzēšanu cilvēkiem, tāpēc ievilku tur ķeksīti. Pirmie studiju gadi man likās ļoti vērtīgi, daudz mācījos psiholoģiju, runājām arī par Bībeli, par attiecību veidošanu, iemācījos uzdot jautājumus un citas prasmes, kuras pielietoju joprojām. Tas bija labs pamats, lai turpinātu uz tā būvēt. Kad mācījos 3. kursā, nomira mana mamma, arī pašam bija veselības problēmas, tāpēc universitātē paņēmu akadēmisko gadu. Man tas bija ļoti smags laiks, biju diezgan nomākts, depresīvs. Man vienlaikus bija vairākas problēmas, kuras vajadzēja risināt. Pirms tam es vienmēr spēju risināt problēmas, kurās atrados, bet tajā posmā man nebija spēka. Taču es neesmu atmetis domu palīdzēt citiem. Es pat varētu teikt, ka manas dzīves moto ir: ”Ja es varu palīdzēt, tad kāpēc man to nedarīt?” Tas mani iedvesmo un virza uz priekšu.

Vai tāpēc tavs nākamais solis ir studijas Baltijas Pastorālajā institūtā?

Man nebija mērķa kļūt par mācītāju, tāda vīzija bija manam mācītājam. Varbūt viņš redzēja vairāk, plašāk. Pirms gada Pēteris Samoiličs atnāca pie manis un teica, ka man būs jāuzsāk mācības BPI. Runāju arī ar Aleksandru un Jevgēņiju, BPI absolventiem, kuri apliecināja, ka mācības BPI ir svētīgas, viņi arī iedrošināja mani studijām.

Ko esi iemācījies šī pusgada laikā BPI?

Es sāku apzināties, kas esmu, savu dzīves mērķi un Dieva gribu savā dzīvē, - tajā, kam Dievs mani ir vedis cauri, kam gatavojis. Sapratu kalpošanas saistību ar Dieva žēlastību. Interesanti, ka pa šiem 6 gadiem, kamēr esmu gājis uz baznīcu, biju praktiķis, - ko man lika, to es darīju. Es nebiju uzdevis jautājumus: kāpēc baptisti? Kas ir protestanti, eklezioloģija, apoloģētika? Es nesapratu globālās draudzes nozīmi. Tagad par to visu mācos, uzdodu jautājumus un uzzinu atbildes. Mentoringā sapratu, ka es jau esmu daudz ko no tā, ko dara kouči, atbalstītāji un padomdevēji, darījis, tikai neesmu zinājis, ka tā to sauc. Man patīk mentorēt - caur attiecībām izaicināt jauniešus, ar kuriem strādāju. Vērot, kā mainās viņu dzīve.

 Teoloģijas un Bībeles pārskata lekcijas palīdz aptvert Dieva plānu cauri visai Bībelei, palīdz izprast Dieva raksturu. Tas ietekmē arī veidu, kā es veidoju attiecības ar citiem cilvēkiem.

Man patīk mani grupas biedri. Esam vienaudži. Mācos viņus un sevi savstarpējās attiecībās saprast vairāk. Mācoties un strādājot kopā, mēs praktizējam teorētiskās zināšanas, kuras iegūstam lekcijās.

Kādi ir tavi nākotnes plāni?

Vēlos pabeigt šo mācību gadu BPI. Sākot ar nākamo studiju gadu, vēlos sākt Vecmīlgrāvī pusaudžu kalpošanu un sludināt. Gribu daudz sludināt, jo vēlos iegūt pieredzi. Līdz šim es esmu sludinājis pusaudžiem, ļoti piedomājot, kā noturēt viņu uzmanību ar interesantiem, intriģējošiem faktiem. Vēlos mēģināt uzrunāt arī citas auditorijas. Jau strādāju un arī turpināšu strādāt pie finanšu piesaistes kalpošanai. Vēlos atrast dzīvokli Vecmīlgrāvī, lai varētu vairāk laiku pavadīt ar pusaudžiem un izveidot komandu, kas ir nodevusies pusaudžiem. Gribētu sadarboties ar citu draudžu jauniešu un pusaudžu kalpošanām, piemēram, Vīlandes un Āgenskalna draudzēm, kur esot aktīva jauniešu kalpošana. Tie ir mani tuvākie plāni. Tad es, protams, gribētu ģimeni, māju pie ezera, lielu dārzu ar vīnogulājiem, jo mani iedvesmo Kristus stāstītie piemēri par vīnogulāju kopšanu, bet tad man laikam vajadzētu pārvākties uz Itāliju.

Tavi vecāki ir krievu tautības, un tu pats?

Es esmu latvietis, kurš krieviski runā labāk nekā pārējie latvieši. Nevaru saprast tos, kas dzīvo Latvijā un sūdzas par šo iekārtu, taču prom braukt nevēlas. Lai gan domāju, ja viņi dzīvotu tur – lielajā kaimiņvalstī, iespējams, tā vairs nedomātu. Zāle sētas otrā pusē vienmēr ir zaļāka.

Ko tev patīk darīt?

Man patīk būt vienam, uzskatu, ka esmu intraverts, lai arī daudz laika pavadu ar citiem. Pusaudžu kalpošana spiež būt cilvēkos. Taču man arī tas patīk - satikties ar cilvēkiem, runāt ar viņiem, dalīties ar BPI iegūtajam zināšanām.

Man patīk skatīties filmas, pēdējos gados tieši drāmas, analizēt to, kas tur notiek. Manā ģimenē nekad par emocijām un attiecībām nerunāja, tā sfēra manī nebija attīstījusies. Es saprotu, ka man tas jāattīsta pašam, ja nav dabiski noticis. Vakaros mājās mēģinu analizēt, kā es jūtos, kāpēc dažreiz jūtos slikti. Sākumā tas bija grūti. Tagad redzu, ka tas palīdz saprast pašam sevi un citus cilvēkus. Tāpēc man ir ļoti vajadzīga atgriezeniskā saite pašam no sevis un no citiem.

Vēl man patīk klausīties mūziku un dejot. Man patīk datorspēles, kurās ir labs sižets. Spēles mani interesē arī tāpēc, ka strādāju ar pusaudžiem. Nesen iegādājos kādu spēli, lai iesāktu attiecības ar vienu puisi, kuram šī spēle interesē. Tagad, kad satiekamies, viņš vienmēr sāk ar jautājumiem, kā man iet ar šo spēli, kurā līmenī esmu. Bet datorspēļu atkarīgs es neesmu kļuvis, svarīgi ir zināt robežas.

Ko BV lasītāji var lūgt par Tevi?

Lai man būtu pastāvīgs mentors, jo ir grūti iziet cauri visam – kalpošanai, dzīvei, attiecībām - vienam pašam. Un arī par manu aicinājumu. Es jau it kā saprotu, kas jādara – jūtos kā Pāvils, zinu, ka man jābūt, kur esmu tagad, bet tomēr neesmu par sevi līdz galam pārliecināts. Par manu nākamo sievu var lūgt. Tas ir svarīgi, katolicismā, piemēram, laulība ir viena no sakrālajām lietām. Ja kāda meitene atvērs Baptistu Vēstnesi un izlasīs, ka esmu tik foršs džeks, varbūt viņa var uzzvanīt?

Interviju sagatavoja Nora Rautmane

BPI programmu administratore

Iet uz ziņu sarakstu