Meklēt

Intervija ar 1. kursa studentu Aleksandru Kenigsvaldu

8. Februāris 2017Pastorālā programma

Es gribu būt Švarcenegers

Intervija ar Aleksandru Kenigsvaldu, BPI Pastorālās kalpošanas programmas 1. kursa studentu.

Pastāsti par savu bērnību!

Man ir 3 māsas un 2 brāļi. Es esmu 4 pēc kārtas. Mana mazākā māsiņa pirms diviem gadiem aizgāja pie Dieva, bet es joprojām saku, ka mēs ģimenē esam astoņi.

No bērniem mājās vēl dzīvoju tikai es ar jaunāko brāli. Mums ir divu gadu atšķirība. Pirms Kristus mani pieņēma, man bija riktīgi grūti ar viņu satikt. Īpaši bērnībā, kad mamma man lika mazo brāli visur ņemt līdzi, es bēgu, bet viņš mani vienmēr atrada. Tagad mūsu attiecības lēnām uzlabojas, varam par kaut ko parunāt, protams, brīžiem ir arī asumi, bet ne tā kā agrāk.

Esmu no Talsiem. Uzaugu vietā, kur bija daudz jauniešu un bērnu. Es neesmu bijis nekāds “paipuisītis”, biju daļa no pusaudžu bara. Darīju lietas, kuras dara barā - ja vajadzēja kādam pa ausi iedot, tad iedevu. Dzērām, pīpējām, no dārziņiem vannas zagām, dzelžos nodevām - gribējām līdzināties vecāko džeku bariņam.

Kā Tu iepazini Dievu?

Nenāku no tādas ļoti ticīgas ģimenes. Atceros, ka, kad mazs būdams, izsaucos - ak Dievs, tētis vienmēr pārprasīja – pie kā Dievs vainīgs? Mamma uz baznīcu gāja Ziemassvētkos, dažreiz citos svētkos. Citreiz es aizgāju līdzi, taču man neko neizteica ne Jēzus Kristus, ne Dievs. Es nesapratu, kāds mums, latviešiem, sakars ar kristietību, mums taču ir savi dievi.

Es arī nevarēju ciest, ka ticīgie uz ielas nāca klāt, deva bukletus, vai arī pie durvīm dauzījās, mēģinot sajaukt galvu. Ja tu par Dievu neko nezini, tad tev neko neizsaka vai tas ir jehovietis, mormonis vai kristietis – visi kaut ko runā par Dievu.

Vēl ar Dievu man saistījās draudze “Kristīgā sadraudzība”, viņiem dievkalpojumi notika manā sētā. Viņi likās tādi normāli. Mēs tur gājām un spērām saldumus. Kamēr viņiem draudzes telpā bija dievkalpojums, otrajā zālē bija uzklāti galdi ar visādiem cepumiem. Mēs tur dievkalpojumu laikā gājām saēsties tos cepumus. Vēlāk jau kļuvām tik bezkaunīgi, ka spērām cepumus kastēm.

Kad es  sāku mācīties Laidzē par celtnieku, pirmajā kursā es satiku Māri (Māris Popmanis, BPI 3. kursa students). Viņš arī bija viens no mūsu bariņa, lai gan labu laiku viņš ar mums gan nebija bijis kopā. Viņš tad jau brauca uz Pitraga baptistu draudzi. Man gan tas neko neizteica. Māris jautāja vai negribu trenēties, uzaicināja mani uz zālīti. Mani tādas lietas interesēja. Tur trenējās arī Juris (Popmanis), dažreiz arī Nauris. Es ar viņiem iedraudzējos, viņi sāka ņemt mani līdzi uz kaut kādiem pasākumiem.

Kad es biju ar viņiem kopā, sajutu tādu īstu draudzību, mīlestību no viņiem. Zināju, ka es esmu viņiem tāds riktīgs čoms.

Par kristietību viņi tā pārāk daudz nerunāja. Ja pat es kādreiz sadzirdēju viņus kaut ko par Bībeli runājam, mani pārņēma tāda dīvaina sajuta, palika bišku neērti. Laikam ejot, kad redzēju tādu īpašu attieksmi no viņiem, sāku prasīt, kas jūs īsti esat - baptisti, luterāņi? Viņu atbildes gan man neko īsti neizteica.

 Gāju viņiem līdzi arī volejbolu spēlēt. Tur, spēlējot volejbolu, Māris salauza kāju. Baigi traki tas bija. Viņam tad bija jādzīvo pa mājām, viņam bija daudz  brīva laika. Tad viņš nāca pie manis ciemos, mēs gājām ārā, un es viņam uzdevu visādus jautājumus – kāpēc mums te ir ūdens, bet Āfrikā nav? Kā Dievs to var pieļaut? Māris centās atbildēt. Un tas mani uzrunāja.

Tad arī uz Pitragu aizbraucu, paklausījos, ko tur runā. Likās, ka nav nemaz tik traki tai baznīcā. Tad man puiši piedāvāja braukt uz DRAFTA nometni. Es aizbraucu ar attieksmi, ka "gan jau es viņiem parādīšu, kā tās lietas jādara." Domāju, ka tā kristiešu nometne droši vien ir kaut kāds cirks.

Es aizbraucu uz DRAFTU, un tur mani nolika pie vietas konkrēti – arī ar fizisko. Man tur gāja grūti... Bet man bija labs pārdomu laiks lekcijās, taču kad bija jāpilda kādi uzdevumi, saistībā ar Bībeli, es nesapratu, kur jāmeklē? Ko no manis prasa? DRAFTS bija arī pirmā reize, kad es atvēru Bībeli. Pēc DRAFTA es nolēmu, ka sākšu to lasīt regulāri. Es neesmu nekāds lasītājs, un pēc nometnes uzreiz to arī nedarīju.

BPI DRAFTS, brāļu attieksme mani sāka vest uz kaut kurieni. Tā es oktobrī pirms trim gadiem kristījos. Caur šīm drauzībām, kopienu, es nācu pie Kristus, tāpēc ticu, ka tas ir labs veids, kā aizsniegt tos cilvēkus, kas iet baznīcai ar līkumu. 

Tāpēc arī es nācu uz BPI – man vajag zināšanas. Es vēlos veidot draudzi, kalpot Dievam. Gribu, lai mani čomi iepazīst Kristu, lai cilvēki redz, cik kristietība ir forša, lai satver to Evaņģēlija skaistumu, kuru mūsdienās cilvēkiem traucē ieraudzīt visādi aizspriedumi par kristietību. Daudziem cilvēkiem tāpat kā man – viss ir vienā maisā – jehovieši, mormoņi, kristieši, bet caur attiecībām parādās, kas ir īstais.

Kā Tev iet ar mācībām BPI?

Biju sagatavojies, ka nebūs viegli, jo seši mani draugi ir mācījušies BPI. Es jau zināju, kas tur būs, ka būs grūti, tāpēc tam biju noskaņojies. Man te patīk. Tikko pagāja trīs gadi kopš es esmu kristījies, šajos trijos gados nebija tā, ka es nepārtraukti mācījos, garīgi augu vai trīs stundas dienā lasīju Bībeli. Apzinos, ka man nav tik dziļu pamatu, pieredzes, zināšanu, kā citiem maniem kursa biedriem, bet līdz ar to es varbūt vairāk saņemu. Es uzņemu visu, ko dod. Dažas lietas ir grūti saprast, bet ir interesanti. Kaut vai Vecā Derība, kuru līdz šim vispār nebiju atvēris, zināju tikai, ka tur ir radīšanas stāsts. Man visi VD stāsti liekas tik interesanti! Arī pārējās nodarbības – prof. Ilmāra Hirša, Edgara Maža lekcijas, kā arī mentorings pie Igora Rautmaņa. Par to es vispār neko nebiju dzirdējis! Es ļoti daudz ko šeit iegūstu un zinu, ka tas viss noderēs tālākajai kalpošanai.

Kā tev ar grāmatu lasīšanu, mācības uzsākot, Tu ja paredzēji, ka ar to lasīšanu nebūs viegli?

Grāmatu lasīšana man ir īsta cīņa. Pēc dabas esmu ekstraverts, gribas labāk ar cilvēkiem parunāt.  Kad ir tādi lielāki mājas darbi, daudz jāraksta, jālasa, tad ir tik grūti nosēdēt, gribas dīdīties. Sēžu, mokos, beigās jau “aiziet”. 

Ko Tu gribi darīt ar to, ko esi iemācījies BPI?

Konkrēta plāna man vēl nav. Es par to domāju tagad. Es neatmetu cerības par Pastendi, ka tur kaut kas varētu izveidoties. Nupat no Ģibuļu pagasta pašvaldības saņēmām oficiālu goda rakstu, pateicību par to, ka iesaistāmies Pastendes sporta, kultūras un ikdienas dzīvē. Mēs sazāģējām riktīgāko malkas kalnu visas Pastendes apkures sistēmai, uzlējām hokeja laukumu. Cilvēki to ievēroja, vēlējās pateikties. Mēs Pastendē esam palikuši atpazīstami. Arī sporta centra vadītājs zina, kas mēs esam. Viņš mani finansiāli atbalsta, kamēr studēju BPI.

Tev vēl ir vēl viena nodarbošanās, kurai Tu esi nopietni nodevies. Kā Tu sāki nodarboties ar to nodarboties?

Sāku nopietni trenēties tad, kad Māris mani uzaicināja uz zālīti. Taču atceros laiku, kad biju mazs, vēl gāju bērnudārzā,  tētis nāca vakaros mani ietīt segā un samīļot. Mēs runājāmies, un es teicu, ka es gribu būt tāds kā Švarcenegers. Viņš centās mani atrunāt, bet es paliku pie sava: “Es gribu būt Švarcenegers”. 

Esmu izmēģinājis visādus sporta veidus – riteņbraukšanu, basketbolu, vieglatlētiku, karatē, bet īstais izrādījās spēka trīscīņa. Es sāku trenēties, diezgan agri aizbraucu uz pirmajām sacensībām, izcīnīju medaļas. Jutu, ka ir progress. Apzinos, ka man Dievs kaut ko devis šajā sporta veidā.

Svarcelšana ir sporta veids, kurā svarīga ir disciplīna, pareizs uzturs, pietiekams uzturs. Kad tuvojas sacensības, tad kaut kas ir jāatmet. Tad man sākas izaicinājums, jo ir jāatsakās no saldumiem, kas man ir riktīgi garšo. Es nezinu nevienu, kam tā garšo saldumi kā man.

Svaru zālē es iepazīstu jaunus cilvēkus, man veidojas attiecības. Gribas tās veidot ar mērķi, lai arī viņi var iepazīt Kristu. Es negribu sevi kaut kā pacelt, bet es gribu parādīt, ka kristieši nav nūģi, kā es pats kādreiz uzskatīju. Mēs arī esam parasti cilvēki, kas var darīt normālas lietas.

Kādi ir tavi profesionālie mērķi sportā?

Daudz esmu startējis neoficiālajās (VPC) federācijās. Man gan tas neko neizteica – oficiāls, neoficiāls. Es vienkārši braucu tur, kur pārējie brauca un piedalījos. Tur esmu vinnējis vairākus mačus.

Gribu šogad nopietni trenēties, un nākamajās oficiālo federāciju rīkotajās sacensībās novinnēt Latvijas čempionu savā svarā junioros. Tas prasīs daudz darba, disciplīnu, laiku, bet gribu startēt un iekļūt vismaz trijniekā.

Treneris, kuru man palīdzēja atrast Pēteris Sproģis, mani šogad gatavoja sacensībām pie vīriem, nevis juniorie. Man gan negāja pārāk labi. Es par daudz nometu svaru, neapdomīgi un par daudz  trenējos, un man nebija spēka sacensībās. Tagad jāatpūšas. Tomēr viņš nākamgad sagatavos mani sacensībām. Viņš saka, ka redz manī to dzirksteli, kas vajadzīga, lai uzvarētu. 

Ko Tu gribētu, lai cilvēki par Tevi lūdz?

Lai Dievs dod skaidrību, ko man darīt pēc pilnā mācību gada BPI. Lai saprotu, kur man palikt Pastendē, vai arī iet praksē kaut kur citur. Ja Dievs grib, lai es eju kaut kur citur, lai viņš man diezgan skaidri to rāda, lai dod pārliecību par šo vai citu virzienu.

Arī par mācībām lūdziet, lai ir labi padarīta darba sajūta, ka es esmu labi pabeidzis pirmo gadu BPI, ka esmu darījis, ko varējis, lai es varētu visu izdarīt laikā un neko neiekavētu. Lai es būtu foršais un viss būtu čikiniekā!

Interviju sagatavoja Nora Rautmane

Baltijas Pastorālā instituta

Projektu vadītāja

Iet uz ziņu sarakstu