Ārpus komforta - Andrejs Koļesniks, 1. kurss

Mani sauc Andrejs Koļesniks. Esmu precējies un tēvs brīnišķīgai astoņus gadus vecai meitiņai Esterei. Iespējams, šogad, svinot savu trīsdesmito dzimšanas dienu, es saņemšu vēl vienu īpašu dāvanu, jo tieši tajā laikā mēs gaidām papildinājumu mūsu ģimenē. Mēs esam ļoti muzikāla ģimene, un bungas un vijole, pēc mūsu kaimiņu domām, iespējams, nav labākie mūzikas instrumenti. Esam daļa no Līgatnes baptistu draudzes. Es mīlu aktīvu atpūtu, dabu un sportu, strādāju nekustamo īpašumu jomā.

Esmu ļoti pateicīgs Dievam, ka piedzimu kristīgā ģimenē. Jau no agras bērnības mēs uzsūcām sevī baznīcas kultūru. Kopš agrīniem gadiem manī un manos divos jaunākajos brāļos, tika daudz sēts: svētdienskola, kristīgas nometnes, vecāku piemērs. Īpaši jāpiemin vecmāmiņas lūgšanas – viņa ir mūsu ticības varone!

Tomēr ne viss dzīvē notika tik gludi. Pēc astoņpadsmit gadiem laulībā mūsu vecāki pieņēma lēmumu šķirties. Tas mani ļoti iedragāja. Sākumā lūdzu mācītājam atļauju uz kādu laiku nepiedalīties kalpošanā, bet vēlāk pavisam pārtraucu apmeklēt baznīcu, un pāris gadus biju aizgājis no draudzes. Bet esmu pateicīgs Dievam par to, ka Viņš ir labvēlīgs, un esmu varējis piedzīvot, ka Dievs turpina Savu darbu pie manis, un līdzīgi kā Pāvils esmu “pārliecināts, ka tas, kas jūsos uzsācis labo darbu, to pabeigs līdz Jēzus Kristus dienai” (Filipiešiem 1:6).

Tagad esmu BPI students. Visticamāk, šis ir lēmums, kurš pēdējo divu gadu laikā visvairāk ir ietekmējis manu dzīvi. Es beidzot esmu izkļuvis no komfortablās eksistences, kad šķiet, no ārpuses viss ir labi: bizness, ģimene, baznīca, bet tomēr nav pilnīgas apmierinātības dzīvē. Tas ir tas siltais kristietības stils, kas iznīcina mūsu aicinājumu un potenciālu.

Mateja evaņģēlijā 22:37 teikts, ka mums jāiemīl Dievs ar visu sirdi, dvēseli un prātu. Dodoties uz BPI, mans mērķis bija iegūt zināšanas, lai ar prātu spētu izprast daudzas lietas, bet jau tagad esmu ieguis daudz vairāk. Pirmkārt, gribu uzsvērt brālību. Diemžēl statistika liecina, ka baznīcās ir daudz vairāk sieviešu nekā vīriešu, to var redzēt pat ar neapbruņotu aci. Tāpēc esmu pārliecināts, ka šī vieta, kur tiek audzināti nākamie kalpotāji un vadītāji, ir milzīga svētība Latvijai.

Novēlu, lai mēs visi dzīves beigās varētu teikt kā apustulis Pāvils: „Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis” (2. Timotejam 4:7). Turpini skriet! Ja nevari paskriet, ej! Ja pakriti, celies augšā!