Meklēt

Intervija ar 1. kursa studentu Raiti Šķerbergu

30. Maijs 2017Pastorālā programma

Vairs neredzu pasauli tikai melnbaltu

Intervija ar Jelgavas baptistu draudzes locekli, BPI Pastorālās kalpošanas programmas 1. kursa studentu Raiti Šķerbergu.

Kā tas ir – uzaugt kristīgā ģimenē?

Veselīgi un riskanti vienlaicīgi. Veselīgi, jo zini daudz teorijas, ja vecāki to gudri, neuzbāzīgi pastāsta. Toreiz man tā bija informācija, šodien - bagātība. Taču ir arī risks – zināt visu teorētiski, bet nekad Dievu personīgi nepazīt, kā bija ar mani. Vienīgais, ko vecāki spieda darīt pusaudžu vecumā – braukt uz baznīcu. Man gribējās gulēt, jo dievkalpojumi sākās agri. Taču, ja kādreiz neaizbraucu, jutos tukšs un bēdīgs. Arī īsi pirms kļuvu kristietis, man ļoti gribējās tur būt, bet sātans kaut kā kārtoja, ka es netiku turp kādu pusgadu. Tas bija garākais posms, kad nebiju baznīcā. Tā, es pieļauju, bija “pēdējā cīņa” par mani.

Kā tad Tu nonāci pie savas ticības Dievam?

Līdz apmēram 24 gadu vecumam dzīvoju bez Dieva, kaut arī domāju, ka arī tad Kristus bija ar mani. Deviņu gadu vecumā pieņēmu Kristu, izejot draudzes priekšā, neviena nemudināts. Vēlāk, kad kristījos, tā bija attiecību atjaunošana ar Dievu.

Līdz 13 gadu vecumam biju ļoti godīgs, pat naivs. Tā kā man bija vecāki brāļi, bija arī gados vecāki draugi. Pusaudžu vecumā sāku lietot alkoholu. Olainē, kur dzīvoju, ienāca arī narkotikas. Es gan sev apziņā biju ierakstījis, ka tik tālu neiešu. Vidusskolā secināju, ka visas meitenes, kuras gribētos aizvest uz randiņu, jau biju aizvedis. Tās gan parasti bija attiecības nedēļas garumā. No tā, ko mani vecāki manī bija ielikuši par to, kas ir labs un slikts, pamazām atkāpos arvien tālāk. Taču atceros, ka, pārkāpjot kādas robežas, bija divējādas sajūtas – prieks un iekšēji jutos arī nelaimīgs.

Pirmās ilgstošās attiecības ar meiteni ilga trīs gadus, taču pēdējais pusgads bija briesmīgs.  Piedzīvoju, kā sātans to, kas bijis tik labs, var tā “iegriezt”, ka tas pārvēršas par elli. Kādu vakaru gulēju gultā emocionāli tik sagrauts, ka likās, ka nomiršu. No emocionālā saviļņojuma kādu mēnesi biju slikti ēdis, nebija spēka. Lūdzu Dievu, bet man bija sajūta, ka Viņš mani nedzird. Nākamās attiecības beidzās, pat īsti nesākoties. Paralēli tam mana draugu kompānija pajuka. Sapratu, ka ne es viņiem biju vajadzīgs, ne viņi man. Tā es attapos viens un nelaimīgs.

Tajā vasarā mani trīs reizes aicināja uz jauniešu vakariem Jelgavas draudzē. Lai arī man kristieši likās frīki, es reiz aizbraucu. Pēc tās reizes sapratu, ka man te jābūt. Apņēmos apmeklēt šos pasākumus un divos gados izlaidu tikai kādas 3 sestdienas. Interesanti, ka lūgšanu lapiņās, kuras katru reizi izvilkām, bieži gadījās, ka man jālūdz par Aiju un Aijai par mani. Es aicināju Aiju, tagad jau manu sievu, ne tikai kopīgi lūgt, bet arī kādu kafiju kopīgi iedzert. Aija gan bija samulsusi.

Domāju, ka tāda kā atslēga tam, ka lēnām sāku tuvoties Dievam, bija tas, ka apmēram pusgadu pirms es parādījos jauniešu vakaros, Aija sāka intensīvi lūgt par savu nākamo vīru. Tad arī manā dzīvē sāka notikt pārmaiņas – sāka brukt tas, kas tolaik likās vērtīgs. Toreiz es nebiju laimīgs, bet šodien saprotu, ka tas mani atveda pie Dieva. Aija ir drosmīga meitene. Reiz viņa teica - ja mūsu attiecības nekur neved, tad viņai tās nevajag. Tad vienojāmies lūgt par savu nākotni. Tas bija brīdis, kad sapratu, ka pa īstam draudzējos ar Aiju.

Toreiz apņēmos katru rītu un vakaru lasīt Bībeli, un tā arī darīju. Gada laikā izlasīju Bībeli no vāka līdz vākam. Šodien tā vairs nedaru, bet varbūt vajadzētu. Ļoti daudz manī ieguldīja sludinātājs Ainārs Ginters. Viņš man daudz uzticēja – arī vadīt jauniešu vakarus.

Ko Tu dari draudzē?

Kad sāku kalpot svētdienskolā, Andris Drēska aicināja reizi mēnesī organizēt pusaudžu puišu pēcpusdienu - kaut kur braucām, slidojām vai putnu būrīšus klapējām, no Dieva Vārda mācījāmies. Pusotru gadu tādu ritmu turējām. Uzskatu, ka ar puišiem jāstrādā vīriem, tāpēc sarunāju savu brāli un septiņdesmitgadīgo Anduli Krūmiņu – mēs trijatā jau otro gadu vadām svētdienskolu džekiem.

Domāju, ka, darbojoties draudzes padomē, ar savu klātbūtni dodu kādu pievienoto vērtību. Man patīk būt vīru grupā, kas manā garīgajā dzīvē pašlaik ir augstākais punkts. Vislielāko prieku man sagādā draudzes namturība. Ir paveiktas lielas lietas – kancelejas ēkā trešais stāvs izremontēts, dušas, tualetes uztaisītas. Blakus mājā ir nomainīta kanalizācija, santehnika un apkures sistēma. Vēl man patīk dziedāt korī.

Kas Tevi pamudināja nākt uz BPI?

Agrāk domāju, ka svarīgākais un vienīgais, kas jālasa, ir Bībele. Aizbraucot uz “Jauniešu Virzības” skolu, man pavērās plašāks skatījums, sapratu, ka Bībeli var lasīt ar dažādām pieejām. Kad ar Aiju apprecējāmies un sākām aktīvi iesaistīties draudzē, sapratu, ka, lai strādātu ar cilvēkiem, ir kaut kas jāzina. Tomass Šulcs mani uz BPI aicināja vēl pirms mūsu kāzām, Aija toreiz ļoti protestēja. Trīs gadus vēlāk Aija jau man teica, ka man jāiet mācīties uz BPI. Dievs to apstiprināja arī caur citiem cilvēkiem.

Ko Tu sagaidīji no BPI?

Man teica, ka, iespējams, vairs neredzēšu pasauli tikai melnbaltu. It kā ar prātu to sapratu, bet īsti nebiju satvēris. Mācoties saprotu, ka vairs nevaru skaldīt – kurš nonāks ellē, kurš – nē. Dievs redz pāri tam, ko redz cilvēks - katra dzīve ir lielāka par kādu vienu, ārēji redzamu grēku. Bieži, nezinot situāciju, mēs diezgan ātri nosakām “diagnozi”, kurš ir vai nav “bezceris”.

Mācību laiks ir tik bagāts un intensīvs, ka ir grūti izcelt kaut ko konkrētu. Pēc pirmās dienas jau biju tik apjucis, ka teicu Aijai, ka negribu mācīties, kas man nekaitēja sēdēt garāžā un metināt mašīnas - nebija ne par ko lieku jādomā. Man ilgi bija apziņa, ka uzdotais uzreiz jāizpilda. Reiz visas brīvdienas pakārtoju kādam mājas darbam. Tad izrādījās, ka vēl ir 3 nedēļas laika līdz tā nodošanai. Un es tik daudz lietas biju atteicis! Pats mācīšanās process ir izaicinājums. Kā mans tēvs saka, neatkarīgi no tā, ko studē, augstskola sakārto domāšanu. Lai arī BPI nav augstskola, tagad saprotu šo atziņu. Un vēl - lielāka vērtība par saturu ir personības, kuras mēs te satiekam.

Iestājoties BPI, sākumā pretojos domai, ka būšu mācītājs, tagad esmu atvērtāks. Vēl nejūtu, ka Dievs mani kaut kur aicinātu. Tikai tagad sāku nebaidīties lūgt Dievu, lai notiek Viņa prāts. Dievs mani aizvedīs tur, kur Viņš vēlas, lai esmu, kaut arī ne vienmēr būs viegli.

Ko mēs varam lūgt Dievam par Tevi?

Es vēlos satikties ar cilvēkiem, kuri nezina par Dievu. Man ir tāda ķecerīga doma - ja draudzē visi atmestu tās aktivitātes, ko viņi dara, un mērķtiecīgi sāktu tikties ar šādiem cilvēkiem, tam pēc gada būtu lielāki augļi nekā visam, ko tagad darām.

Interviju sagatavoja

Nora Rautmane

BPI Projektu vadītāja

Iet uz ziņu sarakstu