Sekot Dieva aicinājumam
Intervija ar BPI studentu Valteru Mitānu (skat. profilu), 2007. gads

Sveiks! Ar ko īpašs 2007. gada rudens ir Valteram Mitānam?
Valteram Mitānam šis ir pirmais rudens, kurā esmu iejuties tēva lomā. Patiesībā tikpat īpašs noteikti būs nākamais gads, kad savu darbību sāks Baltijas Pastorālais institūts, kas arī ieņems lielu daļu manā dzīvē. Ja tā padomā, tik daudz īpaša!
Kāpēc izvēlējies mācīties BPI? Vai neko vieglāku nevarēji izdomāt?
To vieglāko jau visu laiku esmu darījis. Vienīgā nelaime, ka tas vieglākais nekad nedod gandarījumu. Man šeit patīk salīdzinājums ar man tik mīļo riteņbraukšanu. Var jau izvēlēties vieglāko un uz visu noskatīties no malas, bet nekad no malas izjustais gandarījums nebūs lielāks par gandarījumu no brauciena, pat ja iegūta būtu tikai pēdējā vieta. Pirms katra brauciena ir satraukums, bet tas momentā pazūd brauciena laikā. Tad sākas grūtības, kuras pārvarēt ir izaicinājums.

Lūdzu, pastāsti par cilvēkiem, kas tevi iedvesmojuši sekošanā Kristum.
Kā pirmais noteikti prātā nāk mans pirmais mācītājs Pāvils Pallo.
Viņš manā uztverē ir tāds kā mācītāja prototips. Neatceros precīzi, bet, kad Pāvils vēl kalpoja Mazsalacas draudzē, viņš tika devis dažus tādus kā mājienus, ka varbūt domāt par savu nākotni kā mācītājam. Precīzi atceros tikai to, ka man savos padsmit gados tā doma nu pavisam nelikās interesanta. Un tagad, aptuveni pirms gada, bijām ar sievu pie Pāvila ciemos viņa mājās. Un tad, tā runājot, viņš pastāstīja par to, kā padomju laikos strādājis un, kad nestrādāja, kā viņi braukuši gruzovika kravas kastē apkārt un sludinājuši, un vēl pa vidu māja paspēta uzcelt. Un tad es, pie viņa tur sēžot, pie sevis nodomāju, vai es savos pensijas gados arī varēšu tā stāstīt. Sapratu to,
ka nez vai, bet gribētu gan.

Kāda ir bijusi tava līdzšinējā kalpošana?
Esmu īsts Mazsalacas baptistu draudzes bērns. Tur sāku iet svētdienas skolā un dziedāt korī. Tad Mazsalacā izveidojās reģionālais radio, kur gāju lasīt bērniem pasakas vakarā.
Tad vēl svētdienas skolā no skolnieka neviļus kļuvu par skolotāju, bet laikam svētdienas skolotājs no manis nekāds labais nesanāk. Kaut gan tā, iespējams, ir svarīgākā draudzes nozare. Varbūt pie tā darba kādreiz atgriezīšos, bet es tomēr esmu paškritisks. Šogad draudzes padome mani arī iebalsoja par priekšsēdi, to es sev sajūtu kā milzīgu atbildību, ar kuru vēl nespēju īsti aprast. Tā kā draudze mums jau ilgāku laiku ir bez mācītāja, tad šad tad nākas arī svētdienās būt draudzes priekšā.

Kā tev liekas, kuras ir kaitīgākās un kuras noderīgākās īpašības cilvēkam, kas atrodas garīgā kalpošanā?
Noderīgās ir tās, kuras man trūkst, kaitīgākās – tās, no kā jātiek vaļā, bet, ja nopietni, tad cilvēkam, kas kalpo, ir jābūt kalpam. Un tā ir pati noderīgākā īpašība. Ja, darot garīgo darbu, cilvēks aizmirst kalpot, tad viņš var būt nezin kāds superstārs, citus cilvēkus tas nepacels. Bieži vien liekas, ka, ja man nepiemīt attiecīgās īpašības, tad es to nevaru darīt. Man gribētos domāt, ka Dievs šīs īpašības cilvēkā var izveidot, ja vien pēc tā lūdz un arī pats cenšas.

Saka, ka pieprasījums rada piedāvājumu. Kāpēc Latvijā, kur ir tik daudz garīgu vajadzību, trūkst mācītāju?
Te man liekas šis teiciens ir nevietā, jo tas ir attiecināms uz biznesa vidi. Mācītāji vai draudzes jau neko netirgo. Kaut diemžēl jāsaka, ka tas finansiālais aspekts daudzus noteikti attur. Tas nav labi, taču draudzes pašas jau arī ir pie vainas, cerot, ka mācītājs būs par simts procentiem draudzes kalps, bet ģimeni baros ar zaļiem kartupeļiem un avota ūdeni. Šodien savā draudzē runāju par Dieva un cilvēku savstarpējo uzticību. Topošiem mācītājiem ir jāuzticas Dievam, un ticu, ka tad viss būs kārtībā. Draudzei ir jāuzticas, ka, uzturot mācītāju, Dievs gādās par pārējo, un arī viss būs kārtībā.

Ko tu varētu pateikt saviem vienaudžiem, kas arī ir sajutuši aicinājumu mācītāja kalpošanai, bet kādu iemeslu dēļ šim aicinājumam neatsaucas?
Nu var jau teikt visu ko. Pirmām kārtām, man pašam ļoti nepatīk vārds mācītājs, jo tas latviski skan kā kaut kas pilnīgi pretējs vārdam kalps. Man labāk patiktu vārds gans. Mani vienaudži ir tie, kuri noteikti kaut ko savā dzīvē jau ir paspējuši sasniegt un varbūt šādam solim izšķirties tagad ir grūtāk nekā vidusskolu beigušam jaunietim. Taču tad, kad esi kaut ko sasniedzis, nonāc arī tuvāk atziņai, ka tas nav nekas sevišķs un ka ir vajadzīgs kas vairāk. Es arī esmu jau paspējis pierast pie zināma dzīves komforta un ir šķietama sajūta, ka, atsakoties no patreizējās stabilitātes, nāksies ko zaudēt. Varbūt tad der padomāt, cik patiesi stabils un drošs ir mūsu līdzšinējais stabilitātes garants un kas notiks, ja tas sagrūs.

Ko tu sagaidi no BPI?
No sirds sagaidu, ka tā nebūs mana nākamā augstākā izglītība. Mana vēlēšanās ir šai pastorālajā institūtā attīstīt tās savas īpašības, par kurām iepriekš jautāji.
Kādu tu vēlies redzēt Mazsalacas draudzi pēc 10 gadiem?
Draudzi gribu redzēt tādu, kas necenšas uzturēt sevi, bet attīstīt jaunas draudzes citur. Varbūt tas varētu būt kā tāds baptistu draudžu centrs tuvākajā apkārtnē. Varbūt tā varētu atbalstīt kādu draudzi pilnīgi citā valstī. Gribētos, lai draudzi par savu varētu pieņemt vismaz 5% no pilsētiņas iedzīvotājiem. Tad arī tas pārējais būs čikeniekā :).

Kam, tavuprāt, šodienas draudzēs vajadzētu mainīties, lai mēs efektīvāk aizsniegtu sabiedrību?
Vairs nepietiek ar to, ka draudzes atver savu namu durvis. Draudzei ir jāspēj iziet ārpus saviem namiem, lai aizsniegtu tos, kas uz dievnama pusi nekad neskatās. Draudzei ir jākļūst par mūsu sabiedrības kalpu. Kalpošana cilvēkiem ir vienīgais veids, kā viņiem rādīt Kristu. Ar darbiem, nevis vārdiem svētdienās no kanceles. Vārdiem šodienas sabiedrība vairs netic.

Kā tu vēlētos, lai ļaudis, reiz atskatoties uz tavu dzīvi, to raksturo?
Jau teicu, domājot par cilvēkiem, no kuriem esmu iedvesmojies. Gribētu nodzīvot dzīvi tā, lai no manis varētu iedvesmoties citi. Pirmkārt jau mana ģimene. Man liekas, vecākiem nav lielāks prieks, ja bērni ar viņiem lepojas. Grāmatu par savu dzīvi netaisos laikam nekad rakstīt, bet, ja mans nodzīvotais laiks būtu tāds, par kuru cilvēki gribētu sarakstīt grāmatu, tad gan
es būtu apmierināts.

Kā lai par tevi labāk aizlūdz?
Gribētos, lai brāļi un māsas draudzēs aizlūdz par katru topošo Baltijas Pastorālā institūta studentu. Katram ir savas grūtības un es, iespējams, esmu labākā situācijā par citiem džekiem. Man vienīgi vēl ir nedrošība par dzīvesvietu Rīgā uz studiju laiku, par šo varētu vēlēties, lai kāds aizlūdz.