Nepretošos Dievam

 Mārtiņš Anševics  no Pitraga draudzes ir jaunākais no 2010.gada jeb trešā iesaukuma studentiem.2010. gada aprīlis.

Pastāsti par sevi – no kādas ģimenes Tu nāc, kur esi uzaudzis?

Es dzīvoju Pitragā – tas ir jūras krastā 15 kilometrus no Kolkas. Nāku no ticīgas ģimenes, bet mans tēvs gan nav kristietis. Uz baznīcu eju kopš bērnības. Sākumā, līdz kādiem 11 gadiem, es tikai gāju uz baznīcu, bet neko nedarīju, jo nezināju, ko darīt, un īpaši neviens arī neiedrošināja kaut ko uzsākt. Apmēram 15-16 gadu vecumā es pieņēmu Kristu. Tas nenotika uzreiz, bet bija apmēram gadu ilgs process.

Jau no agras bērnības liels uzsvars tika likts uz to, ka manas ikdienas intereses būs saistītas ar sportu, kas man arī ļoti patika un ļoti patīk arī tagad. Šobrīd viens no  maniem lielākajiem hobijiem ir galda teniss, kuru spēlēju sešus gadus. Tomēr mani lielie sapņi vienmēr bijuši saistīti ar basketbolu. Viena no mūsu draudzes kalpošanām arī šobrīd ir cieši saistīta ar sportu.

Kā Tu saprati, ka Tavā dzīvē kaut kas jāmaina?

Es redzēju, ka ir daudz cilvēku, kuri saka, ka ir “atgriezušies”, bet reāli par to nekas neliecina. Es nonācu pie tā, ka dziļāk sāku saprast Dievu, sapratu, ka man ir jāizdara izvēle, jo arī mans dzīvesveids bija pa pusei pasaulē, pa pusei - pie Dieva.

Kādas pārmaiņas Tu redzēji, kad nāci pie Kristus?

Iepriekš es tikai svētdienās gāju uz baznīcu un nekādas citas aktivitātes, kas bija saistītas ar Dievu, man nebija. Vēlāk es sāku iesaistīties nometnēs. Arī Bībeli es pirms tam nelasīju un nepielietoju savā dzīvē. Pēc tam kļuvu aktīvāks savā ticības dzīvē. Sāku par Bībeli domāt pats, cik jau nu varēju saprast. Arī dzīvesveids man bija tāds, ka biju pieradis lietot lamuvārdus. Sevišķi sportā – ja kaut kas neveicās, tad lamuvārdi spruka laukā pa labi un pa kreisi. Šis runas veids bija nepareizs, un arī tas tagad ir mainījies.

Kad Tu nonāci pie lēmuma, ka Tavs uzdevums ir būt par mācītāju un jaunu draudžu dibinātāju?

Runājot par šo vārdu „aicinājums” – man nekad nebija tāda ļoti stipra izjūta, ka jābūt par mācītāju, bet man ļoti sāp sirds par to, ka manā ciemā pazīstami cilvēki nezina par Evaņģēliju, par Dievu. Tas arī bija mans mudinājums, tāpēc arī sāku mācīties BPI. Zinu, ka ieguvējs no tā būšu arī es pats.

Kā Tu redzi savu nākotni, ko Tu gribētu darīt ar to, ko iegūsi BPI?

Tās šobrīd ir tikai manas domas. Man šobrīd ir doma, ka varētu turpināt kalpošanu savā  dzimtajā Pitraga draudzē.  Esmu sapratis, ka ar laiku varētu būt mācītājs Pitragā. Tomēr ja Dievs aicinās kalpot kaut kur citur, es tam nepretošos.

Kāpēc Tu izvēlējies tieši BPI?

Es gribēju mācīties, un pirms vairākiem mēnešiem apmeklēju kādu citu kristīgu mācību iestādi. Šī skola nebija slikta, bet es redzēju, ka BPI man piedāvā iespēju apgūt māku sludināt. Man šķiet, ka BPI māca par man interesējošām tēmām daudz plašāk. Pirms diviem gadiem es piedalījos BPI ievadkursos, bet toreiz vēl neizšķīros nākt – šķita, ka būtu pārlieku daudz jāziedo. Taču pēdējā BPI iesaukumā apstiprinājās tas, ko es jau sen zināju – ka šī man ir īstā vieta.

Kādas Tev ir bijušas izjūtas šajos pirmajos mēnešos BPI?

Esmu sapratis, ka daudz no tā, ko šeit māca, nekad iepriekš uz sevi neesmu attiecinājis – piemēram, Misijas dienas. Kādreiz domāju, ka misijas darbs tikai attiecināms uz tiem cilvēkiem, kurus Dievs iepriekš ir īpaši izredzējis un kuri brauc pie tādiem cilvēkiem un uz tādām zemēm, kur neviens iepriekš par Dievu neko nav dzirdējis. Bet es nekad nebiju domājis, ka man pašam jābūt misionāram. Tiek lauzts un mainīts arī mans priekšstats par to, kā uztvert Bībeli. Kādreiz es domāju, ka Bībele ir jāuztver ļoti burtiski un vārds vārdā jāizpilda tas, kas tur rakstīts, bet tagad saprotu, ka daudzviet ir atrodamas atsauces uz Veco Derību, kas gan ir jāsaprot citādi.

Ja Tu varētu pasapņot par to laiku, kad jau būsi mācītājs – kādu Tu gribētu redzēt savu draudzi?

Manā izpratnē draudzē nedrīkstētu būt neviena draudzes locekļa, kam nav kāda pienākuma. Cilvēks nedrīkstētu nākt tikai nākšanas pēc. Negribētu redzēt to, ka draudzes locekļiem ir tādas kā divas dzīves – svētdienas dzīve un „parastā” dzīve. Dzīvei ir jābūt vienam veselumam, kas tiek vadīts saskaņā ar Bībeli.

Vai Tev ir bijusi doma, ka varētu dibināt kādu jaunu draudzi?

Manuprāt, jaunas draudzes ir vajadzīgas, bet uz jauno draudžu rēķina nedrīkst atstāt novārtā tā saucamās vecās draudzes. Ja Dievs man dotu aicinājumu dibināt kādu jaunu draudzi, es šim aicinājumam nepretotos, jo Dieva plāni vienmēr būs ar lielākiem augļiem nekā manējie. Draudzē būtu jāmaina cilvēku domāšana, ka daudz labāk ir būt devējam, nevis ņēmējam, jo tas atbrīvo no lielām problēmām. Šobrīd veidojam vasaras projektus jauniešiem, ka viņi var iet un praktiski palīdzēt cilvēkiem, tādā veidā parādot nekristiešiem mīlestību, ko dod tikai Dievs. Ar Dieva palīgu mēs šogad gribētu iet ar šiem projektiem pie tiem, kuri vēl nav dzirdējuši Evaņģēliju.

Kā Tava ģimene izturas pret Tavu lēmumu kļūt par mācītāju?

Mana ģimene nekad nav jaukusies manās lietās, viņi man vienmēr ir uzticējušies un sapratuši arī tad, kad mani lēmumi draud radikāli izmainīt manu dzīvi.

Ko Tu novēlētu tiem, kuri vēl nevar izšķirties par mācītāja darbu?

Dievs man deva skumjas par tiem cilvēkiem, kuri vēl nepazīst Dievu. Tas arī palīdzēja izšķirties. Tiem, kuri vēlas kļūt par mācītāju, vajadzētu būt šādām skumjām.