enlv

  Māris Vītols, (skatīt profilu) BPI 2011. gada iesaukuma students. Pirms intervijas Māris lūdza Dievam, lai viņa stāsts izceļ un pagodina Dievu, nevis viņu pašu. Māra stāsts ir par Dieva lielumu un spēku cilvēka dzīvē.

  Piedzimu laukos, Neretā. Ilgu laiku domāju, ka esmu piedzimis ļoti labā ģimenē. Katrs bērns savu mammu un tēti, lai kādi viņi būtu, uzskata par pašiem labākajiem cilvēkiem. Pusotra gada vecumā ar mani notika negadījums, tēvs dusmās meta mani pret sienu, un es tiku paralizēts. Divus mēnešus es paralizēts nogulēju slimnīcā un brīnumainā veidā, kad mamma sāka lūgt Dievu, piecēlos un sāku staigāt. Saka jau, ka bērni neko neatceras, taču, gadiem ejot, esmu sapratis, ko šie mēneši slimnīcā man ir nodarījuši ne tikai fiziski, bet arī garīgi un emocionāli. Daudzus gadus pēc tam es esmu mēģinājis tikt tam pāri, tikt dziedināts. Kad baznīcā ir bijuši šādi iekšējās dziedināšanas brīži, tad manī radās dziļa iekšējā sāpe par to, ka tikko tu esi paspējis piedzimt un iepazīt šo pasauli, tevi jau atraida. Tu guli viens pats, nemāki ne runāt, nevari paraudāt, tev apkārt ir tumsa un tu jūties nevienam nevajadzīgs un lieks ... Es bieži esmu juties mazs, nevajadzīgs un lieks. Pusaudžu gados es radīju par sevi tāda stiprā “mačo” iespaidu, lai noslēptu savu vājo personības pusi.

  Mani vecāki ik pa laikam lietoja alkoholu, un es  sev apkārt redzēju fizisku un emocionālu vardarbību, kuru man kā bērnam nebija saprotama. Kad viņi dzēra, viņi pārstāja rūpēties par mani. Spilgtākais, ko es no savas bērnības atceros: ir nakts, es esmu viens pats un eju meklēt savus vecākus. Ir tumšs, un man ir ļoti lielas bailes, ka mani atkal ir pametuši, ka es atkal nevienam neesmu vajadzīgs. Protams, es viņus brīnumainā kārtā atradu, un viss beidzās labi.

  Bērnudārzā un arī pirmajā klasē zināja, kas ar mani notika, un izturējās saprotoši, neapspriežot manu nepilnīgo pusi, klibo kāju vai vēl ko citu. Ilgu laiku neizjutu, ka  vispār esmu citādāks. Bet, kad astoņu gadu vecumā mani vecāki pārcēlās uz Rīgu,  piedzīvoju, cik bērni var būt nežēlīgi pret mani. Iepazinu, ko nozīmē sāpes, pazemojumi un asaras. Šis murgs turpinājās līdz 9. klasei. No sākuma sevi aizstāvēju, gāju klasiskajā cīņā, kāvos pretī. Kādā brīdī pārstāju sevi aizstāvēt, jo sapratu, ka  tāpat palieku tas vainīgais gan no bērnu, gan skolotāju acīs, un, ja situ pretī, kad mani sit, man beigu beigās ir vēl sāpīgāk. Neaizstāvoties es saņēmu sitienu un varēju raudādams iet uz mājām. Taču arī mājās bieži nevienam neinteresēja, kas ar mani notiek. Nevienam nerūpēja, ka skolā mani apsaukā un nemitīgi pazemo.

  Ciešot es redzēju, ka arī citi cieš. Un es kaut ko gribēju darīt citu labā. Toreiz es par Dievu neko nezināju, pārsvarā es dzīvoju vienatnē. Tad es kalu biznesa plānus, būru milzīgus sapņus, ka man būs māja, kur es paslēpšu tos cilvēkus, kas cieš no citiem. Iztēlojos, kā es viņus vadāšu uz ārzemēm, cik man būs lidmašīnu. Sapņoju par to, kā es mainīšu cilvēku dzīves. Protams, šie sapņi ātri vien sabruka. Es sapratu, ka nekas šajā dzīvē nav pastāvīgs, ka visi šie cilvēki agri vai vēlu tevi pašu pieviļ.

  Tāda ir mana bērnība, un, laikam ejot, es sapratu, ka negribu šeit dzīvot, ka šī ir ļauna pasaule, ka šī ir kļūda. Es domāju arī par pašnāvību. Astoņdesmitajos gados nāca modē ezotēriskā literatūra, kurā tika stāstīts par to, kas ir aiz nāves sliekšņa. Par Kristu gan tā nerunāja, un tad es domāju, ka tur gan būs laime, atbrīvošana no visa šī murga, ko es cietu.

  Jau pusaudža gados mums lika izlasīt V. Igo romānu “Nožēlojamie”. Es gan izlasīju tikai pirmo daļu, taču šī grāmata iespaidoja manu dzīvi. Mani fascinēja priestera rīcība, ka viņš bez jebkāda redzama iemesla izglāba cietumnieku. Sāku domāt par to, kāda ir šī cilvēka motivācija, glābjot otru. Grāmatā tas nebija tik skaidri formulēts, tur bija minēts, ka viņš ir ļoti labs cilvēks. Es īsti nesapratu, kādēļ viņš ir tik labs, vai tad cilvēki var būt labi paši no sevis? Taču es pieņēmu to kā ideālu, tātad arī es tāds varu būt. Kaut kāda gaismas, cerības dzirksts iespīdējās manā dzīvē.

  1991. gadā daudzi runāja par Dievu, arī pats sāku apzināti meklēt Dievu. Kāda sieviete uzaicināja mani uz draudzi. Dievkalpojumā manu uzmanību piesaistīja skaistās meitenes, kas dziedāja korī, nevis sludinātā vēsts. Tajā laikā es bieži biju diezgan depresīvā noskaņojumā savas dzīves apstākļu dēļ. Kādā tādā emocionāli smagā brīdī, ejot pa ielu, domās jautāju, kas tu esi, Dievs? Un tad dzirdēju vienu teikumu, kas izmainīja visu manu dzīvi. Tā bija atbilde – Dievs ir mīlestība. Es to dzirdēju iekšēji, es nesapratu, kas ar mani runā. Tagad es varu nosaukt vārdā - tas bija Svētais Gars, kas ar mani runāja, pilnīgi pāršķeļot mani uz pusēm, pilnīgi izmainot mani.

  Tā kā visi manā ģimenē bija formāli katoļi, tad es nolēmu arī kļūt par katoli, sāku regulāri apmeklēt katoļu baznīcu, pārgāju mācīties uz Katoļu ģimnāziju. Tur jutu pamudinājumu kalpot Dievam. Nakts Adorāciju laikā, kad biju lūgšanā uz ceļiem, vienā brīdī uz dažām sekundēm es sadzirdēju tūkstošiem balsu, kas sauca palīgā. Es vispirms apskatījos apkārt, vai kāds cits to arī dzirdējis. Man bija sajūta, ka tie, kas sauca palīgā, bija no elles. Kad es par to stāstīju citiem, viņi teica, ka es laikam biju iemidzis. Pēc tam  sapratu, ka tas, ko dzirdēju, ir ļoti dziļi manī iesakņojies. Manī radās dziļa līdzjūtība pret pazudušām dvēselēm.

  1994. gadā es iestājos Rīgas Katoļu garīgajā seminārā. Mācījos tur divus gadus. Biju ļoti aktīvs, varbūt par pārlieku. Līdz ko sāku mācīties, visi sāka mani cienīt, nāca man kā nākošajam priesterim prasīt padomu. Tad nu es paliku vai nu uzpūtīgs, vai arī vēl  nebiju emocionāli nobriedis. Es aizgāju no turienes, un manī sākās dziļa ticības krīze. Es jutos vainīgs, ka noliedzu savu aicinājumu. Aicinājums ir kā daļa no tevis, tu nevari to noņemt un nolikt malā, tas tevī dzīvo, pukst kā sirds. Es mēģināju to apslāpēt, domāju, ka iešu mācīties kaut ko citu, aizmirsīšu par cilvēku pestīšanu. Bet viss pārējais, ko mācījos, likās pliekans. Negribēju zaudēt gadus un mācīties kaut ko tādu, ko es pēc tam nedarīšu. Es sāku lietot alkoholiskus, dzīvot izlaidīgu dzīvi. Šie četri gadi manā dzīvē bija grēku murgs, pazudēju visu, kas man bija – draugus, visu respektu, ko biju ieguvis, visu naudu un mājas iedzīvi.

  2000. gada vasarā pēc pamatīgas piedzeršanās es attapos savās mājās, kurās visu biju nodzēris un notraipījis, biju pārdevis savu pēdējo skapi. Tajā brīdī  sapratu, ka man ir jāmeklē Dievs. Arī visus šos četrus gadus meklēju Dievu, bet  nevarēju atgriezties,  grēks vilka mani atpakaļ. Es gāju arī uz baznīcu, jutu savu aicinājumu, bet jutos visa tā necienīgs, metu to pie malas, centos nedomāt par visām šīm lietām. Reiz aizgāju uz kristīgo grāmatnīcu, kur iepazinos ar tās īpašnieku Aivaru, kurš man kopš tā laika ir ļoti tuvs draugs un ar kura palīdzību atkal atgriezos pie Jēzus.

  2003. gadā es iepazinos ar savu sievu Agnesi. Interneta portālā baznīca.lv ieliku iepazīšanās sludinājumu. Vairākas meitenes uzrakstīja garas, skaistas vēstules. Atnāca arī viena īsa vēstulīte, kurā bija rakstīts - ja vēlies, vari piezvanīt. Piezvanīju, un mēs satikāmies. Kad es pirmoreiz ieraudzīju Agnesi, sapratu, ka mana dzīve būs ar viņu kaut kā saistīta. Viņai gan tā nelikās. Pēc pirmās tikšanās viņa nodomāja, ka vairāk ar mani netiksies. Es Agnesei uzrakstīju vēstuli ar līdzību par bagāto tirgotāju, kuram Jēzus rāda pērli un saka, ka viņš šo pērli gadiem ir lolojis, slīpējis un ir sagatavojis to tieši viņam. Tirgotājs pārdeva visas pārējās pērles, atstāja itin visu, kas viņam bija, lai varētu iegūtu tikai šo vienu pērli. Viņu šī vēstule dziļi iespaidoja. Mēs sākām draudzēties. Pēc diviem gadiem mēs apprecējāmies. 2006. gadā piedzima mūsu pirmā meitiņa Estere, 2010. gadā – Katalīna.

  Es ļoti mīlu savu sievu. Viņa ir pati skaistākā sieviete uz pasaules, viņa tiešām ir kā tā skaistā pērle, kas veidota Kunga rokās. Kad esmu skumjš (un es bieži tāds esmu), kad domāju, ka manā dzīvē nekas nenotiek, tad es iedomājos savā priekšā savu sievu – tādu dārgumu Dievs man ir devis! Pat ja Viņš man nebūtu devis neko citu, tad Agnese ir  dāvana, kas ir Dieva pierādījums manā dzīvē. Arī  mans galvenais ticības piemērs ir mana sieviņa. Viņa ir tas cilvēks, kas man iemācīja kristietību reālā dzīvē, darbos, attiecībās. Tieši viņa man iemācīja, ko nozīmē kalpot un mīlēt. Viņa ir mans palīgs, ar viņu es dalos visā.

  Es esmu pateicīgs Dievam, ka varu mācīties BPI, piepildīt to aicinājumu, ko Dievs man ir devis. Kad izlasīju par Atvērto durvju dienām BPI,  Dievs mani uzrunāja lūgšanā, atgādināja par Savu aicinājumu man. Tas arī nekad nav bijis atdalāms no manis, es ar to dzīvoju, augu. Kad Atvērto durvju dienās BPI bīskaps runāja par latviešu tautu, cilvēkiem, sāpi par pazudušajiem, katrs vārds, ko viņš teica, atbalsojās manī. Es teicu – Dievs, te es esmu, sūti mani. Mācības BPI un īpaši tas, ka jādzīvo starp puišiem, norūda raksturu. Mēs nobriestam, mēs mācamies aizliegt paši sevi, nolikt malā savas ambīcijas. Mācamies nekonkurēt, bet kalpot viens otram.

Viss pārdzīvotais, viss, ar ko esmu cīnījies, dzīvojot tumsā, ir sašķēlis, ievainojis manu personību. Zinu, ko nozīmē, ka Jēzus no jauna liek kopā, ka jāmācās kā mazam bērnam no jauna staigāt, skatīties uz daudzām lietām citādi. Tas ir dažreiz ļoti smagi.  Man bija jāmācas saprast, ka cilvēki nav ienaidnieki. Tikai Jēzus var izvest cauri šim dziedināšanas procesam. To, kas ar mani ir noticis, arī fiziskā vardarbību, sātans gribēja padarīt par manu sakāvi, bet Dievs to ir pārveidojis par manu vislielāko, vislabāko ieroci. Tas ir mans zobens, tāpat kā Kristum krusts, kuru sātans gribēja padarīt par viņa beigām, bet Kristus padarīja to par  ieroci, kas uzvarēja pasauli. Tāpat visu, kas noticis ar mani, Dievs ir padarījis par manu ieroci, manu zobenu. Un ja es to turu makstī un žēlojos, ka man nav tāda zobens kā kādam citam, no tā nav nekādas jēgas.