No žēlastības
Intervija ar BPI studentu Māri Dembovski (skat. profilu), 2008. gads

Sveiks, Māri! Lūdzu, iepazīstini īsumā ar sevi.
Esmu 24 gadus jauns. Manu dzīvi varētu raksturot Pāvila 1. vēstules Timotejam sākums: “.. kaut gan iepriekš biju zaimotājs, vajātājs un varmāka, tomēr es esmu apžēlots, jo es nezinādams esmu darījis to neticībā, bet pāri mēram bija mūsu Kunga žēlastība.”

Kas tevi pamudināja iestāties Baltijas Pastorālajā institūtā?
Jēzus. Sabiedrība, kas izceļ savus trūkumus kā kaut ko labu un vērtīgu. Patiesībā jau šis lēmums nebija tik pēkšņs. Slava Dievam par tiem cilvēkiem, kas veidoja plakātu “Vajadzīgi vīri, kas uzdrīkstas paklausīt”. Tieši šis plakāts man lika uzdot sev jautājumus un atbildēt uz tiem. Piemēram, vai tiešām Latvijā viss ir kārtībā? Vai Latvijā mēs varam pietiekami dzirdēt Dieva Vārdu? Vai Latvijā ir viegli uzturēt labas attiecības ar Dievu? Ko es esmu gatavs šajā lietā darīt? Jo Kungs saka – mīli un pēc tam ej un stāsti to citiem. Cik daudz tad es to daru? Vai es varu likt savu roku uz sirds un Dieva priekšā teikt – Kungs, es darīju visu, ko varēju. Vai tiešām tas ir labākais veids, kā es dzīvoju savu dzīvi, strādājot par IT speciālistu un visu dienu tupot pie datora. Man Dievs atklāja, ka nē. Es varu darīt kaut ko vairāk savā situācijā. Es godīgi Dievam teicu – es zinu, Kungs, ka Tu mani gribi tur redzēt, lūdzu, palīdzi man, pārliecini mani. Viņš to veiksmīgi izdarīja.

Kā vērtē pirmās nedēļas BPI?
Interesanti, jo mēs esam ļoti dažādi cilvēki, ar dažādiem uzskatiem, dažādiem talantiem un mācāmies vienā telpā. Izaicinoši, jo ikdiena atklāj cilvēku tādu, kāds viņš ir. Bez maskas, bez maksas. Un tad var par sevi citreiz pabrīnīties, pasmieties, padomāt. Cik tad manī ir Kristus? Cik tad es cenšos dzīvot pēc tā, ko Viņš ir mācījis?
Ātri – ir lietas, kas ir jāizdara, jāizlasa, jāiemācās. Ir laiks, kas tiek dots, ir jāiekļaujas.
Grūti – citreiz atnāku no lekcijām un emocionāli jūtos kā tikko izspiests citrons. Tas ir vajadzīgs. Man patīk, ka tas no manis prasa daudz spēka. Vismaz pagaidām. Mazliet stresu rada tas, ka nākas dzīvot no ziedojumiem, kas reāli nozīmē – no žēlastības.

Vai vēlies kļūt par mācītāju?
Ja arī Kungs to vēlēsies – jā.

Kādu tu vēlies redzēt savu kalpošanu pēc 10 gadiem?
Tā ir draudze, kurā tiek pasniegts Kunga Vārds nesagrozīti, patiesi. Tā ir vieta, kur cilvēki vēlas nākt un ļaut Dievam pieskarties viņu sirdīm. Es gribētu, ka pēc 10 gadiem būtu cilvēki, kuri atzītu, ka es kā mācītājs esmu viņiem palīdzējis iepazīt Kristu, iemīlēt Kristu un ka draudze viņiem palīdz uzturēt labas attiecības ar Kungu Jēzu, Tēvu, Garu. Gribētu, ka būtu laba komanda. Būtu svarīgi, lai kalpošana aizsniegtu ģimeni, gados jaunus cilvēkus, gados vecākus cilvēkus, slimos, kā arī tos, kuri sevi uzskata par visgudrākajiem, visspēcīgākajiem un vislabākajiem.

Kāpēc, tavuprāt, daudzas draudzes neaug?
1. Mācītājs ir aizņemts ar lietām, kuras viņam vajadzētu uzticēt citiem. Tas attiecas gan uz vadīšanu, gan uz saimnieciskiem pienākumiem.
2. Mācītājiem liekas, ka viņiem vajag tikai novadīt svētbrīdi vienreiz svētdienā un ar to pietiks. Ir labi tā, kā ir.
3. Uzart lauku vienam ir diezgan grūti, vajag komandu. Bet šādā komandā mūsdienās retais grib darboties, jo nav moderni mīlēt, piedot, darīt Kristus teikto. Lai gan tas, ko Dievs uzskata par modernu, nav mainījies gadsimtiem.

Kāpēc Latvijā trūkst mācītāju?
1. Kristīgās vērtības šodien nav nekas svarīgs. Galvenais – laba mašīna, jaunākais telefons. Grūti ir izdomāt kļūt par mācītāju mūsdienu realitātē.
2. Baptisti ir spēruši pirmos soļus potenciālo mācītāju piesaistīšanai. To nedarot, visticamāk BPI nebūtu un tur nemācītos 13 studenti. Tātad vajag aicināt, domāt, kā uzrunāt cilvēkus uzsākt šādu darbu.
3. Finansiāli tas ir liels smagums, ja draudze 1/10 no saviem ienākumiem nedod Dieva darbam. Tas savukārt aiziet ķēdes reakcijā tālāk – mācītājam nav pietiekami daudz līdzekļu pamatvajadzībām, ģimenei. Līdz ar to es gribu teikt, ka draudzes locekļi ir atbildīgi par sava gana vajadzībām. Un gans ir Dieva priekšā atbildīgs, kā viņš finanses izlieto.

Ko vajadzētu darīt lietas labā?
Organizēt ievadkursus, kuros runātu par mācītāja darbu, reklamēt šādu iespēju. Gadu atpakaļ teicu – nē. Ir maz cilvēku, kuri spēj vienā dienā pieņemt lēmumu būt par draudzes ganu un nākamajā dienā jau iet mācīties. Jautāt sev – ko Dievs vēlas, lai es darītu? Godīgi atbildēt uz šo jautājumu un tad attiecīgi arī rīkoties.

Vai tu domā, ka trūkst aicināto mācītāja kalpošanai vai arī aicinājums tiek apslāpēts?
Domāju, ka aicinājums tiek apslēpts, apšaubīts – kur tad nu es? Tas nav interesanti! Esmu viens no tiem, kurš arī teica – lai citi iet un dara. Es nedomāju, ka Dievs grib mani redzēt kā mācītāju, jo es neko daudz nezinu, nemāku. Tajā pat laikā, iespējams, Dievam ir pavisam citas domas. Pastāsti kādu no savām nesen iegūtām atziņām. Dievam nevajag manu gudrību, Dievam vajag manu sirdi, par to Viņš priecājas visvairāk. Ir reizes, kad jāizdara A, B, C. Pienāk 23.00 vakarā un saproti, ka esi to izdarījis, bet organismā ir Dieva tuvuma deficīts. Un es gribu, ka deficīta vietā ir pārprodukcija! Un A, B, C vietā ir tikai A un B.

Kā lai par tevi un tavu ģimeni labāk aizlūdz?
Lai es pats un mana ģimene darītu Kristus mācīto un lai caur mums Kristum nāktu gods, pateicība un slava no daudzām citām ģimenēm un cilvēkiem Latvijā, Baltijā, Eiropā!