Ilglaicīgi augļi
Intervija ar BPI studentu Mārci Dejus (skat. profilu), 2008. gads

Pastāsti par sevi un savu ģimeni!
Šā gada decembrī man paliek 26 gadi. Esmu precējies jau četrus gadus, un manu sievu sauc Agnese. Mums ir divi dēli: Ivo un Gints. Dzīvojam Rīgā, bet mana bērnība un skolas gadi pagāja Ventspilī.
Kā tu kļuvi par kristieti – varbūt ir kādi īpaši cilvēki vai notikumi, kas bija svarīgi?
Par kristieti kļuvu 18 gadu vecumā, kaut arī tēvreizi mamma bija iemācījusi agrāk un vecāki nokristīja mani, kad man bija 10 gadi. Atceros, ka pirmā apzinātā saskarsme ar vārdu “Dievs” bija, kad 5 gadu vecumā zaļajās burtnīcās rakstīju pasakas par Dievu un velnu. Pusaudža gados skolā biju teicamnieks un visumā paklausīgs bērns. Interesējos par ezoteriku. Pašam bija savs priekšstats par kristietības izcelsmi, proti, ka cilvēki savās domās izveidojuši Kristu, Dievu, lai būtu, kam pasūdzēties, lūgt palīdzību, lai varētu izskaidrot neizskaidrojamo. Šobrīd domāju, ka kāda reliģija, iespējams, tā arī radusies, bet kristietība tā noteikti nav! Trīsvienīgo Dievu var piedzīvot darbojamies, un tas ir kas pilnīgi cits salīdzinājumā ar iedomām. Par savu atgriešanos vispirms varu pateikties Dievam, tad daudziem cilvēkiem, bet īpaši Rūdolfam un Artai. Rūdis bija mans klases biedrs un draugs. Arta – mans vēstuļu draugs. Vēstules uz papīra ir labs formāts, kurā runāt par nopietnām tēmām, tai skaitā ticību, pārliecību. Tas viss sasummējās kādā Mateja draudzes nometnē. Spilgti atceros, kā tur piedzīvoju īpašu mīlestību: es, svešs cilvēks no svešas pilsētas, bet viņi – šie kristieši – aicināja mani pie sava pusdienu galda kā savējo. Es gribēju būt kā viņi. Neko tādu nebiju pirms tam piedzīvojis, bet pēc tā biju ilgojies. Kad nometnes beigās mācītājs aicināja pieņemt Kristu, tomēr bija iekšēja cīņa, bet es atsaucos. Kopš tā laika augšana notika ļoti strauji. Pirmajā Kristus mīlestībā ātri iesaistījos kalpošanā. Kad apprecējos, ģimene kļuva par manu primāro draudzi, tāpēc kalpošanu pārtraucu.

Kur un kā tu pašlaik kalpo?
Kad šī gada februārī atsaucos Dieva aicinājumam kļūt par mācītāju, tad atgriezos kalpošanā – sākumā kā svētdienskolas skolotājs, tagad kā mazo grupu koordinators Rīgas Mateja draudzē. Gatavoju arī mazo grupu materiālu par Pāvila vēstuli filipiešiem. Tās nav tulkotas studijas, bet pašu veidotas. Šā sešu nedēļu studiju cikla, ko veido svētrunas un diskusijas, mērķis ir “iziet ārpus baznīcas” un katrai mazajai grupai ar darbiem parādīt Kristu, kalpojot kādiem cilvēkiem viņu vajadzībās. Šobrīd arī gatavojos studijām BPI un esmu finanšu piesaistes procesā.

Kāda ir tava profesija? Vai tā tev patīk? Redzi tai jēgu?
Pēc vidusskolas beigām izvēlējos kļūt par arhitektu. Esmu beidzis RTU Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultāti. Pēdējos sešus gadus arī strādāju šajā profesijā. Nospraudu sev mērķi izaugt līdz projektu vadītājam, pakāpeniski arī to sasniedzu. Arhitekta darbs ir ļoti interesants. Kāds cilvēks reiz man teica, ka arhitekta augļi ir ilglaicīgāki par jebkuras citas profesijas augļiem. Es tā arī domāju, līdz redzēju, kā māja - arhitektūras piemineklis tiek nojaukta, lai atbrīvotu vietu citai – Gaismas pilij. Te nu bija ilglaicīgie augļi! Dievs rosina mūsu gribēšanu un atklāj patiesību. Vienīgi darbs cilvēku vešanai pie Kristus ir ar patiesi ilglaicīgiem augļiem, ar mūžības garšu.

Kāpēc nolēmi mācīties BPI? Ko par to saka tava ģimene, draugi, kolēģi?
Nolēmu studēt BPI, lai kļūtu par labu mācītāju, attīstot savas spējas un raksturu, izprotot kultūru un pasauli. Mana sieva mani atbalsta, jo saredz manī nepieciešamās dāvanas mācītāja amatam. Viņa ir mans tuvākais un nozīmīgākais atbalstītājs. Pārējo cilvēku viedokli par manu izvēli es uzklausu – par negatīvo ilgi nedomāju, bet pozitīvo ņemu par iedrošinājumu. Izvēli esmu izdarījis un nedomāju to mainīt.

Kāds ir tavs priekšstats par BPI? Kā tas ir veidojies?
Man ir prieks, ka BPI, kur varēšu studēt, nav tikai garīga vai tikai mācītāju skola, bet jau pašos pamatos veidota kā instruments, lai īstenotu Baptistu savienības mērķi par 100 jaunām draudzēm nākamajos 10 gados. Tas ir reāls mērķis. Es tam ticu. Domāju, ka 2500 (100x25) cilvēku nebūs lielākā problēma. Grūtāk būs ar tiem 100 jaunajiem mācītājiem. Kamēr vīri būs pārāk pieķērušies saviem vecajiem tīkliem vai muitas būdām un nesekos Kristus aicinājumam, tikmērproblēma saglabāsies. Šeit atkal ir jautājums par mūžības augļiem. Es uzskatu, ka katrai draudzei jābūt ar misijas skatījumu – vērstai uz āru, uz cilvēkiem. Es ticu, ka pilna laika kalpošanā ar zināšanām un prasmēm, ko iegūšu BPI, Dieva spēkā un vadībā varēšu daudz paveikt, lai vestu un noturētu cilvēkus pie Kristus.

Ko tu iedomājies sevi un savu ģimeni darām pēc 10-15 gadiem?
Ja Dievs dos tik ilgi nodzīvot, tad es sevi redzu, kā piecu bērnu tēvu, dzīvojam ārpus Rīgas. Pa šo laiku būs jau dibinātas 100 jaunas draudzes, un es šajā procesā būšu varējis aktīvi iesaistīties. Domāju, ka būšu mācītājs skaitliski un atziņā augošā Kristu mīlošā draudzē. Bet visvairāk gribu būt pazemīgs Kristus priekšā un ar pazemību sirdī pret cilvēkiem, un iet tur, kur Viņš sūta. Esmu piedzīvojis, ka tikai paklausībā Kristum varu būt Viņam visnoderīgākais, jo tad Viņš pats var mani lietot.

Tavuprāt, ko nozīmē kalpot Dievam?
Kalpošana Dievam nozīmē ticībā paklausīt un darīt. Kalpošana Dievam ir nemitīga dzīšanās pēc mērķa, kā Pāvils to apraksta Vēstules filipiešiem 3. nodaļā. Kalpošana ir arī tā brīnišķīgā gandarījuma un piepildījuma sajūta, kas rodas, darot labu darbu.

Kā mēs varam par tevi aizlūgt?
Lai Dievs vairo ticību un paļāvību manā namā. Lai Dievs lieto mani pilnā mērā, bet pāri visam – lai notiek Viņa prāts.