enlv

Līva Fokrote, Baltijas Pastorālā institūta Studiju daļas vadītāja, Rīgas Starptautiskā Bībeles institūta lektore un Ropažu draudzes dibināšanas grupas dalībniece. BPI studenti par viņu saka: "Līva ir īsts nemiera gars"; "Viņa rūpējas par mums, savāc mūs kopā, sarāj, kad esam to pelnījuši, pajoko ar mums. Viņa ir laba vadītāja"; "Līva ir kā supervaronis, ar milzīgām darba spējām, ar neizsīkstošu enerģiju. Viņa mums tik daudz palīdz gan lielās, gan mazās lietās."

  Mani vecāki ir kārtīgi, strādīgi latvieši. Mammu uzaudzināja viņas vecmāmiņa – dedzīga kristiete, Mateja draudzes locekle, kas mammu nespieda iet baznīcā, un arī es esmu mācījusies viņai neko neuzspiest. Mamma no viņas mācījās un man ir nodevusi līdzsvaru starp augstām prasībām pret sevi un citiem un īpašiem sirsnīgiem mīlestības apliecinājumiem. No mammas esmu mantojusi arī savu enerģiskumu, no tēta – nepieciešamību procesēt svarīgas lietas vienatnē. Esmu tēta meita, mūs abus vienoja mīlestība uz basketbolu un nebeidzamas humorīgas sazvērestības pret mammu. Tētis nāca pie Kristus uz savas nāves gultas – tā bija mūsu pēdējā saruna. Man šķiet, ka neesmu pārāk izlutināts vienīgais bērns, jo nebija taču neviena cita, kam uzvelt atbildību par savām palaidnībām!

  Bērnudārzā es gribēju kļūt par bērnudārza audzinātāju, skolā – par skolotāju, un tā tālāk. Man ļoti patika manas skolotājas un es – viņām, jo biju čakls, gudrs bērns, kas liekas problēmas neradīja. Mana pirmā skolotāja Ārija Ozoliņa, kā uzzināju daudzus gadus vēlāk viņas bērēs, bija ticīgs cilvēks. Viņa mani tiešām mīlēja, darbojās papildus, ļāva palīdzēt labot mājasdarbus un pēcstundniekiem diktēt diktātus. Kad kļuvu par kristieti, drīz vien sapratu, ka Dievs mani ir svētījis ar mācīšanas dāvanu. Tolaik studēju latviešu literatūru Universitātē un domāju, ka reiz tur būšu profesore. Dievam gan bija citi nodomi.

  Dievu īpaši nemeklēju. Beidzot vidusskolu, nolēmu, ka Dievs ir, ka man viņu nevajag un, kad vajadzēs, tad zināšu, kur meklēt – baznīcā. 1994. gada vasarā mana labākā draudzene mani uzaicināja uz tikšanos ar “amerikāņu jauniešiem”. Izrādījās, ka tie ir universitāšu studenti - kristieši no organizācijas “Campus Crusade for Christ” (tagad “Agape”). Visu vasaru nodzīvojos ar viņiem, runāju angļu valodā, ieguvu labus draugus. Džoanna, mana draudzene, stāstīja man par Kristu. Man bija jautājumi un iebildumi un šķita, ka Kristus ir tikai skaista teorija, kas uz mani personiski neattiecas.

  Rudenī pievienojos Bībeles studiju grupai, kura man kā literatūras studentei likās aizraujoša. Vienlaikus sapratu, ka esmu tādā kā tuksnesī – skolas gadu draugi bija prom un jauni Universitātē vēl nebija, attiecības ar vecākiem bija uznācis novēlots pusaudžu dumpis un arī savām studijām īstu jēgu nesaskatīju. Ziemassvētku vakarā izdomāju, ka jāpārskata Bībeles studiju materiāli: lasīju un pēkšņi sapratu, ka Jēzus nomiris par mani, ka mani grēki ir piedoti – ka Evaņģēlijs skar mani ļoti personiski. Tad arī lūdzu, lai Jēzus kļūst par manas sirds un dzīves Kungu. Bet reizē nolēmu, ka gribu kādu zīmi, kas apliecinātu, ka Dievs mani tiešām sadzirdējis. Es lūdzu, lai Dievs dod man desmitniekus visos pārbaudījumos sesijas laikā. Un dabūju! Kopā ar mācību, ka Dievs dzird un atbild – tikai to dara pēc Sava, ne mana prāta.

  Mācoties maģistrantūrā, sāku strādāt par tulku. Tolaik Pedagoģijas fakultātes paspārnē bija izveidota apmācību programma kristīgās ētikas un morāles skolotājiem, kurā lielākā daļa pasniedzēju bija no ārzemēm. Džeks un Rūbija Šendeļi, pensionēti pedagoģijas doktori, bija vieni no galvenajiem mācībspēkiem, ar kuriem strādāju plecu pie pleca. Reiz viņi man jautāja par maniem nākotnes plāniem, un es skaidri zināju, ka gribu studēt teoloģiju. Šendeļu pāris aicināja mani pie sevis uz Oregonu, apsolīja palīdzēt atrast semināru, kur mācīties. Tā arī notika. Bez viņiem es nebūtu tāds cilvēks, kāds esmu tagad – īpaši dzīves pieredzes ziņā. Bija īpaši piedzīvot kristīgu ģimeni no iekšpuses. Tomēr mani ne mirkli nepameta apziņa, ka Dievs mani grib Latvijā un Amerika ir tikai sagatavošanās Viņa tālākajiem nodomiem. Ieguvu teoloģijas maģistra grādu un uzreiz braucu mājās!

  Studējot seminārā, man bija laiks lūgt Dievam pēc Viņa aicinājuma manai dzīvei. Jā, ne tikai BPI studentiem ir aicinājums! Tas, ko toreiz sapratu, joprojām ir mans aicinājums – Dievs man ir uzticējis palīdzēt kristiešiem sagatavoties dzīvei un kalpošanai. To esmu darījusi gan tādās kristīgās organizācijās kā “Agape”, “Josiah Venture”, gan Latvijas Kristīgajā Akadēmijā, un jo vairāk tagad - BPI.

  BPI esmu no pašiem sākumiem. Man BPI ir ļoti radošs lūgšanu un domāšanas process – pašā sākumā meklējot, mācoties no citiem modeļiem dzīvē un grāmatās, tagad jau vērtējot padarīto, ko paturēt, ko atmest, kā papildināt programmu, lai studenti reāli tiktu sagatavoti reālai kalpošanai. Man patīk vērot, kā BPI kontekstā puiši un vīri aug, gan gūstot jaunas zināšanas, gan ikdienas dzīvē esot kopā, gan kopā gudras lietas pārspriežot, gan savas cīņas izcīnot un priecājoties par uzvarām – kā īstā ģimenē! Arī mani Dievs pa šiem gadiem BPI ir mainījis, īpaši raksturā, esmu kļuvusi mazāk šerpa un vairāk gatava dāvāt otram žēlastību, pieņemt viņu, kā Kristus pieņem mani.

  Jau gandrīz gadu esmu iesaistījusies draudzes dibināšanā Ropažos. Studiju dēļ gan pašlaik nevaru tur būt iekšā tik daudz, cik gribētos, bet neapšaubāmi Dievs darbojas Ropažos. Jau kādus piecus gadus pasniedzu Rīgas Starptautiskajā Bībeles institūtā. Esmu izmēģinājusi dažādus priekšmetus un sapratusi, ka visvairāk man patīk mācīt Jauno Derību un kursu par māceklību.

  Jā, es atkal mācos! Patiesībā es vienmēr mācos – ja ne skolā vai programmā, tad no grāmatām vai citu cilvēku pieredzes. Godīgi sakot, šīs studijas ir tikai solis pretī tālākiem mērķiem - ja Dievs tā turpinās vadīt. Lai kā mēs vērtētu LU teoloģijas programmas idejisko ievirzi, tā noteikti spēj veicināt analītiskās un kritiskās domāšanas spējas, kas man noderēs turpmākās studijās. Savu maģistra darbu rakstīšu par Lesliju Ņūbiginu, vienu no 20. gadsimta misionāriem un teologiem, kurš ir veicinājis atjaunotu izpratni par draudzi, kas ir būtiski ietekmējusi arī LBDS vīziju par 100 jaunām draudzēm.

  Agrāk es ļoti kāroju gudrību un nemitīgi lūdzu pēc tās, līdz sapratu, ka gudrība nāk ar gadiem, pazīstot Kristu ik dienas, pakļaujoties Viņam, un tai nav tieša sakara ar iegūto izglītības grādu skaitu vai kvalitāti. Tagad es lūdzu pēc Viņa paša – nezinu, kā to citādāk pateikt – lai satiktu Dievu pašu, sirdi pret sirdi, lai Viņš runā, es klusēšu un klausīšos. Lai pēc tam atkal celtos un mestos dzīves skrējienā!