KALPOT DIEVAM LATGALĒ

Intervija ar  Baltijas Pastorālā institūta 2009. gada grupas studentu Lauri Zukuli, kura dzimtā puse ir Latgale.

Pastāsti par sevi!

Es esmu dzimis laukos Latgalē, netālu no Krāslavas. Mana ģimene vienmēr ir stipri ticējusi Dievam un vienmēr turējusi Viņa baušļus. Tā es augu dabas un Dieva harmonijā. Man vajadzēja darīt lauku darbus. Tas mani norūdīja fiziski un arī garīgi. Pēc darba dienas vai pat tās laikā vasarā mēs gājām peldēties. Ziemā darbu parasti bija mazāk, bet neatkarīgi no gadalaika vai laika apstākļiem mēs katru svētdienu gājām uz baznīcu Dievu lūgt. Kādus astoņus gadus es biju altāra zēns divās katoļu draudzēs. Mums mājās bija daudz grāmatu, jo mani tuvinieki daudz lasīja.

Līdz skolas laikam es biju kārtīgs, paklausīgs un nesamaitāts bērns. Es pat nepratu īsti melot un, varētu teikt, biju naivs, jo man pasaule šķita daudz labāka, nekā tā bija patiesībā. Kad sāku mācīties skolā, man atklājās arī pasaules sliktās puses. Tā bija skola, kur lielākā daļa skolnieku nāca no nelabvēlīgām ģimenēm. Kautiņi starpbrīžos un pēc skolas, lamu vārdi, smēķēšana un alkohola lietošana bija parasta ikdiena šajā skolā. Bieži vecākās klases skolnieki vardarbīgi attiecās pret mazākajiem, bet skolotāji bija vienaldzīgi pret visu notiekošo. Šajā skolā es iemācījos kauties, lamāties, melot, noklusēt patiesību vai neizstāstīt to līdz galam. Es esmu pateicīgs Dievam par to klasi, kurā mācījos, jo tā bija vislabākā klase visā skolā.

Vidusskolas laiks bija daudz labāks. Man atklājās vairāki talanti, kā, piemēram, dzejas rakstīšana, spēja repot. Vidusskolas laikā man daudz bija jāizliekas. Es staigāju krāsainiem matiem, ģērbos ļoti savādi, citēju krievu filmu varoņus. Vēlāk sāku strādāt, jo mājās bija lielas materiālas grūtības. Tad kļuvu atkarīgs no datorspēlēm, tomēr meklēju dzīves jēgu, pārvērtēju savu dzīvi.

Pašlaik es esmu Daugavpils baptistu draudzē ”Baltā baznīca”. Kalpošanā esmu iesaistījies pavisam nedaudz. Pirms aizgāju mācīties uz Pastorālo institūtu, es kādu laiku kurināju un apsargāju baznīcas ēku.

Kādi cilvēki uz tevi atstājuši vislielāko ietekmi un ar ko?

Lielu ietekmi uz mani atstājusi mamma, vectēvs un vecmamma, vecmammas māsa, kā arī vairāki mācītāji. Mamma man daudz lasīja priekšā, mācīja zīmēt, pastaigājās ar mani pa mežiem un pļavām un daudz ko stāstīja. No vecmammas es mācījos par visu pateikties un visu darīt, lūdzot Dievam svētību. Mana vecmamma pateicās Dievam pat par slimību un neveiksmēm. Vectēvs iemācīja strādāt gudri, lai patērētu mazāk enerģijas. Vectēvs un mamma iemācīja staigāt kājām lielus attālumus un no tā gūt baudu. No vecmammas māsas es sapratu, kā gūt prieku, dodot citiem. No mācītājiem iemācījos stipri turēties savā pārliecībā un neatkāpties no tās.

Kā tu nonāci BPI?

Es 2008.gada vasarā biju pārgājienā ar draudzes jauniešiem, un mēs runājām par mācītāja darbu. Tas manī uzjundīja atmiņas par to, ka es jau bērnībā gribēju būt mācītājs. Man tajā pašā stundā piezvanīja baptistu Savienības bīskaps un aicināja mācīties BPI. Es sapratu, ka jāatsaucas Dieva aicinājumam.

Ko tu līdz šim esi iemācījies BPI?

Esmu sapratis, ka bez Dieva es nevaru neko, pat mācīties. Labāk apzinos to, cik svarīgas ir attiecības ar Dievu. Pēdējos mēnešos sapratu, cik svarīgs ir brāļu atbalsts, kad man ir nolaidušās rokas. Secināju, ka nemaz tik daudz nezinu par Dievu, kā biju iedomājies.

Kas tev BPI patīk visvairāk? Kas tev ir visgrūtāk?

Visvairāk man patīk īpašā svētuma caurdvestā vide un labi pārdomātais mācību process. Patīk pasniedzēji un BPI vadības komanda. Visgrūtāk man ir pareizi sabalansēt laiku un būt maksimāli efektīvam. Reti sanāk būt mājās, un dažreiz uznāk tāda kā nostaļģija pēc dzimtās puses.

Pastāsti par saviem vasaras piedzīvojumiem!

Šī vasara bija labākā un īsākā manā mūžā. Es kalpoju vairākās nometnēs visā Latvijā un biju arī Lietuvā. Gāju pārgājienā ar Daugavpils draudzes jauniešiem un pusaudžiem. Par vēl nekad nebijušu piedzīvojumu man izvērtās plostu brauciens pa  Gauju. Varenais Dievs izkārtoja, ka varēju būt kalnainajā Norvēģijā. Tur es sajutu agrāk nepiedzīvotu tuvību ar Dievu, tā rezultātā es varēju apzināties vēl vairāk, cik ļoti man Viņš ir nepieciešams. Nometnē pie Sventas ezera man likās, ka tuvāk Dievam būt vairs nav iespējams. Vasaras laikā ieguvu arī daudz jaunu draugu, atziņu un pieredzes.

Dievs mani šovasar mainīja. Sāku vairāk paļauties un uzticēties Viņam. Es jūtu, ka daudz kas manī ir mainījies, tikai pagaidām nevaru īsti saprast, kas tieši. Tagad mazāk runāju, lasu vairāk grāmatas, cenšos izmantot arī citus resursus, ko man Dievs sniedz. Sāku labāk apzināties savu aicinājumu un to, ka bez Dieva palīga es nevaru neko. Tagad pierakstu, kam es velti tērēju laiku, naudu un spēku. Cenšos pēc iespējas vairāk laika pavadīt ar Dievu un kalpojot citiem.

Kā bija atgriezties skolas solā pēc vasaras?

No vienas puses ir nedaudz grūti atkal iekļauties skolas vidē, jo te nav tik lielas kustības un jautrības kā bija vasarā, nav bērneļu, kas uz brokastīm modināmi, nav putnu vīterošanas.. No otras puses es jau vasaras sākumā apzinājos, ka septembris nav vairs aiz kalniem un ka atkal sēdēšu skolas solā un mācīšos. Es to gaidīju, jo zināju ka šis semestris būs daudz interesantāks un vērtīgāks. Vakarā ejot gulēt, es jau ilgojos pēc skolas sola, pasniedzējiem un kursa biedriem.

Kādu tu redzi savu nākotni? Ko tu darīsi pēc BPI?

Savu nākotni es redzu baznīcā, kalpojot draudzei. Es sevi viennozīmīgi redzu Latgalē kā jaunas draudzes dibinātāju. Es gribu uzsākt jaunu draudzi, kur pielūgsme un dievkalpojums notiek latgaļu valodā. Uzreiz pēc BPI es došos uz Latgali un sākšu darbu.