Mēs nekad neesam vieni
Intervija ar BPI studentu Jāni Jūrmali (skat. profilu), 2008. gads

Sveiks, Jāni! Pastāsti īsumā par sevi – savu kalpošanu, ģimeni un draudzi.
Esmu dzimis Kuldīgā. Man ir bijusi tā privilēģija piedzimt kristīgā ģimenē. Mani vecāki jau kopš manas piedzimšanas (un esmu pārliecināts, ka pat vēl ātrāk) ir mani veduši sev līdzi uz baptistu baznīcu Kuldīgā. Tur no dzimšanas es jau dziedāju korī, ne tāpēc, ka es biju brīnumbērns, bet gan tāpēc, ka abi mani vecāki bija draudzes kora diriģenti. Līdz ar to man nebija izvēles. Pirms apmēram 17 gadiem šo diriģēšanas stafeti pārņēmu es, un līdz šim brīdim darbs ar kori ir arī mana kalpošana draudzē. Šobrīd es esmu laimīgi precējies. Jūlijā svinēsim mūsu laulību piecu gadu jubileju. Tāds ļoti skaists un skanīgs vārds – Sinda – pieder manai mīļajai sieviņai. Un savukārt viņas aicinājums jau kopš bērnības ir strādāt ar bērniem, ko viņa dara šodien gan savā ikdienā bērnudārzā, gan arī draudzes svētdienskolā. Dievs mūsu laulību pagaidām ir svētījis ar vienu mazu, skaistu meitiņu, kuras vārds ir Ance Anne. Viņai tāpat kā man nebija izvēles, un jau pirms savas nākšanas pasaulē viņa zināja, ko nozīmē dziedāt korī. Tāpēc paralēli visam tam, ko viņa dara, skan kāda pie sevis trallināta dziesmiņa.

Noteikti tev ir arī kādi hobiji. Vai kādi no tiem ir saistīti arī ar kalpošanu draudzē?
Jāsaka tā, ka tie hobiji kādu laiciņu jau ir nolikti malā, jo gluži vienkārši nav bijis laika ar tiem nodarboties. Tad, kad es vēl dzīvoju pie saviem vecākiem, man patika iekopt dārzā kādu stūrīti, lai gan tālāk par zālāja ierīkošanu es netiku. Otrs hobijs ir sports. Man patīk uzspēlēt basketbolu, volejbolu, futbolu, un šad tad, kad draudzes jaunieši iet uz sporta zāli uzspēlēt basketbolu, es arī cenšos piedalīties.

Kāds ir tavs atgriešanās stāsts?
Es neteiktu, ka mans atgriešanās stāsts būtu ļoti spilgts, jo, kā jau sākumā minēju, mani vecāki jau no mazotnes veda mani uz baznīcu un arī mājās jau no mazām dienām mācīja lūgt Dievu. Varbūt tāpēc es savā dzīvē neizjutu tādu ļoti īpašu pagriezienu, taču pavisam noteikti es zinu, ka Dievs mani uzrunāja kādā ziemas vakarā, kad es jau grasījos iet gulēt, un lika man uzdot sev dažus jautājumus. Kādas tad īsti ir manas attiecības ar Dievu? Kā ir ar maniem grēkiem? Vai tie man tā automātiski tiek dzēsti tikai tāpēc, ka mani vecāki mani veda uz baznīcu no mazotnes, vai arī man pašam ir kaut kas jādara? Un es tajā vakarā sapratu, ka man ir vienkārši jāzemojas Dieva priekšā, jāizsūdz savi grēki, es sapratu, ka nekas automātiski nenotiek, jo Dievs ar mani grib veidot personīgas attiecības. Viņš grib, lai es Viņam uzticu visu, kas notiek manā dzīvē. Un tā es arī darīju. Es vienkārši nometos ceļos un stāstīju visu, kas bija uz sirds, un Dievs to visu uzklausīja un piedeva, un es mierīgi varēju iet gulēt.

Kas ir tie cilvēki, kas tevi iedrošināja spert pirmos soļus ticībā?
Tie bija mani vecāki un arī vecmamma, kas varbūt pat īpaši neko nesakot, bet ar savu dzīves piemēru, ar savu kalpošanu iedrošināja spert šos soļus. Tas varbūt nebija gluži pirmais ticības solis, taču, kad vajadzēja sākt diriģēt kori, tad es, savas bailes maskēdams, teicu, ka vispirms ir tā kārtīgi jāiemācās un tikai tad var ķerties tai lietai klāt. Nu nebija jau tā, ka man nebūtu nekādu zināšanu, un tad tētis ar mammu mani iedrošināja, sakot – viens ir tas, ko tev iemāca skola, bet cita lieta ir prakse – tā ir daudz reālāka skola. Manas diriģēšanas sākuma laikos bikses trīcēja pamatīgi, bet tagad es varu tikai teikt paldies vecākiem par pamudinājumu.

Kalpošanā vienmēr ir dažādi izaicinājumi. Ar kādiem izaicinājumiem, tavuprāt, visbiežāk ir jāsastopas gados jauniem līderiem, mācītājiem?
Mēs dzīvojam laikā, kad ir ļoti daudz iespēju īpaši gados jaunam līderim. Izaicinājums ir kādas no šīm iespējām realizēt savā kalpošanā, kas nav slikti, ja vien tas nes svētību un pagodina Dievu. Jaunam mācītājam vadīt draudzi jau pats par sevi ir liels izaicinājums, jo draudzē jau ir cilvēki ar dažādām dzīves pieredzēm – lielākām un mazākām –, un tad ir jāsastopas ar dažādiem jautājumiem un situācijām, kur ir grūti redzēt risinājumu un ir vajadzīgs padoms.

Kādas kalpošanas nozares, tavuprāt, draudzēs vajadzētu attīstīt? Varbūt radīt no jauna? Kādēļ?
Šad tad nākas atcerēties, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Protams, tas nenozīmē, ka nevar būt jaunas iespējas un veidi, kā attīstīt kalpošanu draudzē. Viena no kalpošanām, kurai šodien vajadzētu pievērst ļoti lielu uzmanību, ir misija. Es negribu apgalvot, ka draudzēs šī kalpošana vispār nenotiek. Vairākas draudzes misijas darbu veido šeit pat, Latvijā, tomēr kopumā mūsu interese par misiju ir diezgan maza. To varēju vērot Misijas dienās. Vīru kalpošana ir vēl viens darba lauks, kuru draudzēs vajadzētu veidot. Mēs Bībelē lasām, ka vīriem ir uzticēta atbildība būt par vadītājiem savā ģimenē, draudzē, pilsētā, tautā un pasaulē. Vīru mazākums draudzēs un atbildības trūkums mūsu tautā un visā pasaulē ir krietni jūtams.

Kādu tu vēlētos redzēt savas draudzes dzīvi pēc 5 gadiem?
Ar to arī sākšu, ka gribu redzēt savā draudzē vairāk vīru. Tikai nepārprotiet! Man nav nekas pret to, ka sievietes nāk un kalpo draudzē. Tieši otrādi. Jo vairāk uzticamu un atbildīgu vīru būs draudzē, jo priecīgākas viņiem blakus būs viņu sievas. Vēl es gribētu redzēt lielāku vēlmi būt sadraudzībā, attiecībās vienam ar otru. Jēzus teica – no tā jūs pazīs, ka jūs esat Mani ļaudis, ja jūs mīlēsiet viens otru. Mīlestība ir tā, pēc kā cilvēki šodien ir ļoti izsalkuši, un, ja viņi to redzēs manā draudzē, tad viņi arī tur vēlēsies būt.

Kas ir pārsteidzošākais, ko esi atklājis par Dievu, sevi un citiem studentiem pirmajās mācību nedēļās BPI?
Es varu pateikt tikai to, ka ir vienkārši apbrīnojami, kā Dievs uzrunā visdažādākos cilvēkus, lai caur mums darītu Savu darbu. Visspilgtāk es to piedzīvoju, kad mēs katrs stāstījām savu dzīves stāstu. Tas tikai atkal apstiprina to, ka Dievam nav neiespējamu lietu.

Kāds būtu tavs iedrošinājums tiem, kas jūtas vieni, neatbalstīti un noguruši savā kalpošanā?
Es zinu, ka tad, kad tu esi vientuļš un noguris, tad arī to ir grūti pieņemt, taču tā ir patiesība, ka nekad, nekad, nekad mēs neesam vieni. Dievs vienmēr ir mums blakus un vēlas mums palīdzēt. Man tas vienmēr ir palīdzējis saņemties un devis spēku atkal kalpot.

Kā lai par tevi un tavu ģimeni labāk aizlūdz?
Mana lūgšana ir, un es aicinu arī jūs aizlūgt, ka tas laiks, ko mēs savā ģimenē šobrīd pavadām šķirti, nevienā mirklī neapdraudētu mūsu attiecības. Paldies Dievam, ka Viņš mūsu ģimeni ir sargājis līdz šim un, es ticu, sargās arī turpmāk.