Viss sākās ar lūgšanu Dievam
Intervija ar BPI studentu Jāni Akmeni (skat. profilu), 2008. gads

Kāds īsumā ir tavs ceļš līdz pašreizējai kalpošanai?
Mans ceļš šajā kalpošanā sākās pirms kāda laika, jo viss sākas ar lūgšanu Dievam. Sirdī jutu, ka vēlos kalpot Dievam, kaut ko darīt, bet pats nezināju, tieši ko un kā. Pagāja neilgs laiciņš, gāju pie sava mācītāja un jautāju, ka gribētu kaut ko darīt draudzes labā. Savā sirdī biju gatavs darīt jebko, ko mācītājs pateiks, darīt jebko, jebkuru darbu, pilnīgi paļaujoties uz Dieva žēlastību un svētību. Mācītājs mani aicināja vadīt grupu “Mērķtiecīga dzīve: 40 dienas ar mērķi”. Kaut ko tādu nekad nebiju varējis iedomāties un nebiju gaidījis, bet šī bija mana pirmā kalpošana draudzē. Tā sākās mana gatavošanās pašreizējai kalpošanai – ar lūgšanu Dievam pēc kalpošanas iespējām. Tāpēc gribu teikt: viss sākās ar vēlēšanos patiesi kaut ko darīt un lūgšanu Dievam.

Kā tava ģimene uztvēra tavu atsaukšanos garīdznieka aicinājumam?
Par savu ģimeni varu pastāstīt, ka ģimenē esam četri cilvēki – sieviņa Kristīne, dēli Edijs un Kristaps. Sieviņa strādā algotu darbu, Edijs mācās 4. klasē. Kristaps septembrī būs pirmklasnieks un mācīsies Tukuma mūzikas skolā. Sieviņa mani ļoti atbalsta, gan pamudinot, gan arī kā mans pirmais kritiķis. Šogad sievai ir vislielākā slodze, jo uz viņas pleciem ir vairāk pienākumu nekā man, tā kā es esmu aizgājis no darba un uzsācis mācības BPI un vienlaikus kalpoju kā sludinātājs Kauguru baptistu draudzē.

Studijas BPI rit trešo mēnesi. Kādu ieguvumu no studijām tu jau šobrīd saskati savai kalpošanai Kauguros?
Studijas BPI man ļoti patīk, katrā lekcijā cenšos klausīties ļoti uzmanīgi un uzdot pasniedzējiem jautājumus, lai vairāk varētu uzzināt. Vairāk mācoties, saprotu, cik patiesībā maz zinu, un tas ir par stimulu mācīties vairāk. Šajos 3 mēnešos esmu ieguvis ļoti daudz, esmu ieguvis apstiprinājumu savām domām un uzreiz to pielietoju praksē savā draudzē.

Kādas ir tavas kalpošanas ieceres nākotnē?
Manas nākotnes ieceres ir ļoti vienkāršas – vēlos būt kopā ar savu ģimeni tur, kur Dievs aicinās, būt kalpošanā, kur Dievs vadīs. Pilnīgi paļaujoties uz Dieva vadību, vai mana kalpošana būtu šeit Latvijā vai kur citur.

Ko tu teiktu tiem, kas šaubās par savām spējām un aicinājumu garīdznieka kalpošanā?
Cilvēkiem, kuri šaubās par savu aicinājumu šodien, vairāk būtu jāmeklē attiecības ar Dievu, jātuvojas viņam, un tad visas šaubas izzudīs. Tieši tuvība Dievam dod drosmi un spējas darīt darbus, kurus nekad iepriekš neesam darījuši.

Ko tu vēlies iemācīties no citiem mācītajiem un ko tu gribētu, lai citi pamācās no tevis?
No citiem garīdzniekiem gribētu iemācīties, kā praktiski kalpot, kā vadīt draudzi. Savukārt garīdzniekiem gribētu ieteikt ņemt vērā tos padomus un ieteikumus, ko var sniegt mūsu draudžu vadība un bīskaps. Tiem, kuri strādā algotu darbu, būtu jāklausa saviem priekšniekiem, ar to pagodinot Dievu. Man šķiet, ka tas ir grūtākais, jo garīdznieki paši ir vadītāji un vadītājiem ir grūtāk paklausīt citam vadītājam. Pats to esmu iemācījies, vairāk nekā 10 gadus strādājot dažādās militārajās iestādēs, kur jāpakļaujas pavēlei, ko saņem no komandiera, kuram ir augstāka pakāpe vai augstāks amats. Tagad mans augstākais komandieris – ģenerālis – ir Dievs, un tāpēc man Viņam jāpaklausa un jāpilda Viņa dotās pavēles, gan tās, kas rakstītas Bībelē, gan tās, kuras Dievs izvēlas nodot caur citiem cilvēkiem.

Tu vairākkārt devies arī misijas braucienā uz Baškīriju. Kas tevi uz to pamudināja?
Pamudinājums doties uz Baškīriju bija manas lūgšanas, kad pirms uzaicinājuma braucienam uz Baškīriju aptuveni mēnesi biju lūdzis Dievam, ka gribētu aizbraukt uz Krieviju, pie tam nevis uz Maskavu, bet kaut kur dziļāk Krievijas iekšienē. Kad pēc neilga laika man bija uzaicinājums doties misijas braucienā uz Baškīriju, es uzreiz zināju, ka atbilde ir JĀ.

Ko esi mācījies šajos misijas braucienos?
Visu nevar aptvert, ko esmu ieguvis no brauciena uz Baškīriju, bet noteikti gribētu pieminēt to, ka, esot komandā, izjutu, cik liels spēks ir patiesai Kristus mīlestībai un vienotībai komandas darbā. Tur braucienā nācās būt kopā gan grūtībās, gan piedzīvojot skaistus saviļņojuma pilnus brīžus. Brauciena laikā tev nav uz ko paļauties, vienīgi uz Dievu un uz komandas biedriem, līdz ar to saproti, ka strīdiem nav jēgas. Šeit mājās to dažkārt nevar tik labi iemācīties, jo, ja ar kādu sastrīdies, tad vairāk nerunā ar viņu vai vispār aizej uz citu draudzi, bet, braucot misijas braucienā, tā nevar izdarīt, un tas ir labākais rakstura treniņš.

Ko tu teiktu cilvēkiem, kuri šaubās par vajadzību doties misijas braucienā?
Cilvēkiem, kuri šaubās par kalpošanu vai došanos misijas braucienos, gribētu jautāt: vai viņi šaubās par Dieva esamību? Un ja tā tiešām ir, tad noteikti lūdziet Dievu, lai Viņš palīdz tikt vaļā no visām šaubām.

Ko tu šogad vēlētos pateikt cilvēkiem Lieldienu laikā?
Kristus augšāmcelšanās svētkos cilvēkiem aicinu patiesi no sirds pārdomāt to, ko Jēzus izdarīja, lai mūs atpirktu no grēka, šaubām, no visa sliktā; kā Viņš cieta par mums, lai mēs, kas Viņam ticam, varētu dzīvot. Man šķiet, ka mēs to īsti pat neapzināmies.

Kā lai labāk par tevi un tavu ģimeni aizlūdz?
Es vēlētos aizlūgšanas par to, lai ātrāk varētu atdot bankai kredītu, kuru esmu paņēmis, nepārdomājot sekas, un līdz ar to esmu kļuvis atkarīgs no bankas. Šis kredīts traucē pilnīgākai kalpošanai. Es nevienam cilvēkam neieteiktu ņemt bankās kredītu, bet gan paļauties uz Dievu un Viņa gādību un svētību bez kredītiem. Nekļūstiet par vergiem, bet dzīvojiet Dievam tīkamu dzīvi.