Pie Jēzus mēs iegūstam brīvību

Edgars Purmalis (skat. profilu) ir Baltijas Pastorālā institūta students no Liepājas, kurš kalpo Vaiņodes un Paplakas draudzēs.

Kad Dievs izglāba manu mammu. Viņai bija problēmas ar alkoholu, es biju aizgājis projām no mājām. Tad es lūdzu Dievam, lai Viņš izglābj mammu. Pats īsti tam neticēju. Bet Dievam nekas nav neiespējams. Viņš to izdarīja. Un es biju apsolījis Viņam – ja Viņš to izdarīs, es atgriezīšos baznīcā. Bērnībā es biju gājis uz svētdienskolu, bet, kad vecāki šķīrās, svētdienskolu nācās pamest. Tad nāca vairāki grūti gadi ģimenē. 2003.gada janvārī Dievs apbrīnojamā veidā dziedināja manu mammu. Tas bija tas mirklis, kad Dievs bija piepildījis to, ko es Viņam biju lūdzis, tāpēc es aizgāju atpakaļ uz baznīcu un sāku Viņam kalpot. Tā arī sākās mana kalpošana Viņam.

Kā tu zināji, ka tev Dievam ir jālūdz par mammu? Kur tu uzzināji par Dievu

Svētdienskolā. Laikam mēs paši īsti neapzināmies, ka svētdienskola ieliek to sēklu. Es zināju, ka Dievs klausās to, ko es Viņam lūdzu. Cik es tam ticēju vai neticēju - vienalga, bet, kad man bija slikti, tad bija, ar ko parunāties. Tētis veda mūs uz svētdienskolu. Viņš pats vēl nebija kristietis, bet gribēja, lai mums ar māsu ir kas labāks nekā viņam. Viņš gribēja izdarīt labu darbu, vedot mūs uz svētdienskolu katru svētdienu. Mēs gājām Liepājas Ciānas baznīcā. Svētdienskolā man iemācīja, ka ir Dievs un ka ar Viņu var runāt. Arī tā mīlestība, ko tu saņem no cilvēkiem svētdienskolā, paliek – tu redzi, ka ir kaut kas labāks. Arī ja nākas aiziet, atmiņā paliek, ka ir kaut kas savādāks.

Kā ar tevi notikušais ir tevi veidojis un mainījis?

Pie Dieva es nācu, kad man bija 18 gadu. Tētis jau bija atgriezies pie Kristus, bet ģimenē visu laiku bija konflikti. Man arī visu bērnību sāpēja galva. Tad, kad vecāki šķīrās, protams, bērni jūtas pie tā vainīgi. Es visā vainoju vecākus. Pēc tam, kad iepazinu Dievu, iemācījos piedot un atklāju - tā ir liela brīvība, ja vari piedot. Darbs bija tas, kur es ieliku visu sevi. Mans bērnības sapnis bija strādāt par pavāru, un Dievs ļāva šo sapni piepildīt. Tomēr tas nesagādā tādu prieku, kādu gūstu, kalpojot citiem, vai arī ieraugot, kā Dievs var mainīt problēmu, kuru pašam šķiet neiespējami atrisināt.

Kopš es pieņēmu lēmumu kalpot Kristum, Viņš ir devis pilnīgi citu jēgu. Kamēr tu neesi kopā ar Dievu, nav dzīvei nekāda piepildījuma; viss, ko dari, liekas slikti, kaut ko meklē, bet īsti neko nevari atrast. Kopā ar Dievu dzīvei rodas jēga – tu vari kalpot un darīt to ar prieku. Man vislabāk patīk slavēšana, un es jūtos laimīgs, kad varu kalpot citiem un pats saņemt prieku no tā.

Dziedājis esmu jau ļoti sen. Mūzikas skolu tā arī nepabeidzu, tas saistīts ar vecāku šķiršanos. Man vienmēr ir paticis dziedāt. Man bija divi sapņi – vai nu kļūt par pavāru, vai arī par dziedātāju. Dievs visu atjauno – tu vari darīt Viņam par godu to, kas tev ļoti patīk. Es nevienu instrumentu spēlēt neiemācījos un to ļoti nožēloju, bet tā kā brālis māk spēlēt, mēs abi kopā esam ļoti laba komanda un varam pagodināt Dievu.

Ja tu varētu pasapņot, kā tu gribētu kalpot Dievam?                                   

Es gribētu apgūt to, ko mēs šobrīd institūtā mācāmies, lai es varētu pasludināt Labo Vēsti, lai cilvēki varētu redzēt, kā tā mani pašu ir izmainījusi, ka es ticu tam, ko es sludinu, ka tas nāk no sirds. Otram cilvēkam ir jāredz, ka tas, ko tu runā, ir patiesība, ka tā patiešām ir tevi izmainījis. Lai kalpotu, man ir vajadzīga ļoti laba komanda, jo viens pats es nevaru strādāt. Es neesmu vadītājs – man patīk būt komandas dalībniekam, bet es nevarētu būt vadītājs. Es labi protu sastrādāties ar cilvēkiem. Ja man pasaka, kas jādara, tad es arī cenšos to izdarīt, kaut arī reizēm varbūt ir bail no šī pienākuma.

Man sirdī ir tie bērni, kuri iet cauri tam, kam es esmu izgājis cauri. Es gribētu viņiem parādīt, ka ir iespēja izmainīt savu dzīvi, ka Dievs tevi ir ielicis tajā situācijā, kurā tu esi, lai kaut ko tev iemācītu, bet Viņš var tevi arī izvest ārā no šīs situācijas. Gribu parādīt, ka šīs situācijas nav bezcerīgas, ka Kristū ir cerība.

Kāds, tavuprāt, ir draudzes uzdevums?

Draudzes uzdevums ir parādīt, ka pie Jēzus mēs iegūstam brīvību. Mēs par maz to darām. Kad Dievs mūs izglābj, mēs gribam palikt tajā vietā, kur mums ir labi, aizmirstot, ka mēs arī bijām tur, “ārā”, un ja neviens mums nebūtu pastāstījis par Jēzu, tad mēs joprojām tur būtu. Mēs nedrīkstam norobežoties no tiem cilvēkiem, kas ir “ārpusē”. Tajās vietās, kur mēs strādājam, mums ir jābūt par liecību Jēzum, nekaunoties no tā, ka esam kristieši.

Kā tu uzzināji par BPI un saprati, ka tev te jābūt?

Bīskaps Pēteris Sproģis bija pie mums Paplakas draudzē un aicināja mani uz BPI. Toreiz es izdomāju visādus aizbildinājumus. Bija kāds dievkalpojums, kurā tika runāts par to, ka, lai kaut kur tiktu, ir jākāpj laukā no laivas. Bīskaps teica: „Tu saproti, ka tas ir par tevi?” Līdzīgi kā ar Mozu, Dievs ar mani runāja par to, kas jādara, bet es izgudroju visādus aizbildinājumus. Beigu beigās tu vari sadusmot Dievu, šādi mānot sevi. Un tad es nolēmu riskēt, kaut arī tas mani ļoti biedēja. Šeit ir pilnīgi jāuzticas Dievam, tu neko nevari kontrolēt, nezini, kas notiks, uz ko tu ej. Ļoti interesanti paskatīties, kā Dievs vada! Bet vispirms ir jāpieņem lēmums paļauties un spert to soli.

Kas tev BPI patīk vislabāk?                                                           

Vislabāk patīk tas, ka var uzdot visus tos jautājumus, kuri mums ir, bet uz kuriem nezinām atbildi. Piemēram, grāmatas apskatā mums bija jāraksta darbs par Dieva īpašībām. Lasot šo grāmatu, sapratu, ka Dievs ir tik liels, ka neko īsti par Viņu nezinu. Un tās īpašības, kuras Dievs vēlas, lai mēs zinām, Viņš ir atklājis, lai mēs censtos līdzināties Viņam. Studiju laikā esmu sapratis, ka Dievs mūs apgādā. Nauda mums parasti dod kaut kādu drošības sajūtu. Tagad, kad aizbraucu uz draudzi, pilnīgi negaidīti cilvēks pienāk pie manis, iedod naudu un saka: „ Tas tev ceļam.” Iepriekš nekad nevari iedomāties, kuru cilvēku Dievs būs uzrunājis. Un tas ir brīnišķīgi!

Te mēs apgūstam teorētiskās zināšanas, bet arī tiek uzsvērts, ka mums šīs zināšanas ir jāpielieto draudzē, kurā mēs kalpojam. Šeit kopā ar puišiem mēs iemācāmies komandas darbu – viens par otru pastāvēt un aizlūgt. Ceru, ka institūts arī palīdzēs izmainīt tās lietas, no kurām man ir bail – uzņemties atbildību, organizēt sevi, atrast laiku Dievam.

Kas tev BPI patīk vislabāk? Kā varam lūgt par tevi?

Man joprojām bieži sāp galva. Esmu apmeklējis dažādus ārstus, bet neviens īsti nav atradis risinājumu šai problēmai. Gribētu saprast, ko Dievs ar to man grib iemācīt. Gribētu arī saprast, kur Dievs vēlas, lai es kalpoju, lai es būtu par svētību cilvēkiem.