Kāpēc tu atsaucies aicinājumam kalpot BPI? 

Tehniski tāpēc, ka bīskaps Pēteris lūdza. Taču ticu, ka bīskaps šo aicinājumu ir saņēmis no Dieva, un tāpēc tas nav tikai viņa aicinājums vien, vai ne? Nu labi, es te nedaudz izrunājos. Es ļoti vēlos redzēt stipras draudzes, kuras pastāv tajā patiesībā, kas ir atklāta Bībelē. Bet lai šādas stipras draudzes būtu, tām ir vajadzīgi mācītāji, kas ir stabili, stipri Kristū un kas turklāt bezbailīgi un pareizi māca Dieva vārdu. Man noteikti nav nekāda lielā pieredze mācīšanā vai pastorālajā darbā. Taču ar to mazumu, ko Dievs man ir devis, vēlos kalpot Viņa ļaudīm, lai Dieva spēkā šī BPI vīzija par veselīgiem draudžu vadītājiem un draudžu dibinātājiem var īstenoties.

Tavuprāt, kas ir tavs būtiskākais pienesums BPI? Lielākais izaicinājums BPI līdz šim? Lielākais prieks? 

Tā kā man nav vēl nekādas dižās kalpošanas vai akadēmiskās pieredzes, nekādus plašus lekciju kursus par dažādām tēmām piedāvāt nespēju. Mana stiprā puse, šķiet, ir apmācības darbs, ko varu veikt individuāli vai kādā mazākā vai vidējā grupā. Tas laikam tāpēc, ka pats pāris gadus esmu gājis cauri tieši tādam kalpošanas apmācības procesam. Šo studiju procesu raksturo diezgan nopietns patstāvīgais darbs ar Bībeli mājās, kas arī vēlāk prasa iedziļināšanos un aktīvu līdzdalību interaktīvā darbā klasē. Šis darbs, protams, stāv stingri uz Dieva vārda studēšanas un ikdienas izdzīvošanas pamata.

Lielākais izaicinājums, šķiet, ir bijis izprast, kā visu to, ko esmu apguvis svešā zemē un neizbēgami arī tās kultūras kontekstā, pielietot kalpošanas darbā šeit Latvijā – gan Matejā, gan BPI. Taču tas reizē arī ir iedrošinājums. Ja evaņģēlijs bez kompromisiem tiks turēts kalpošanas apmācības darba centrā un Dieva vārds būs tā pamatā, tad Dievs strādās pie studentiem, turpinās mainīt viņu dzīvi un Pats sagatavos tos katram paredzētajai kalpošanai neatkarīgi no kultūras vai vides, kurā tie galu galā nonāks.

Kur tu mācījies Anglijā? Kāds bija tavs un Madaras lielākais ieguvums? 

Pirms aptuveni trīs gadiem Dievs pavēra durvis mācībām kādā Centrālās Londonas draudzē. Šāda apmācības programma St. Helen’s draudzē jau pastāv apmēram 15 gadus. Kalpošanas apmācības programma tiek pastiprināti vērsta uz Bībeles studiju un tās mācīšanu, un šīs programmas stiprākā puse ir tieši tās funkcija draudzes kontekstā. Draudzes konteksts arī kopumā raksturotu visu to, ko mēs ar Madaru uzskatām par lielākajiem ieguvumiem no mācībām Londonā. Jo, ko gan līdz zināšanas vai pat prasmes, kas ir atrautas no prakses un reālas draudzes dzīves, kā tas ir daudzu Bībeles skolu gadījumā.

Bet, ja vaicā pēc lielākā ieguvuma, tad Madaras un mana atbilde droši vien nedaudz atšķirtos. Manā skatījumā mans lielākais ieguvums ir pārliecība par Dieva vārda spēku, proti, ka Dievs strādā Savā spēkā ar Svētā Gara starpniecību caur Savu vārdu, kad tas tiek sludināts un mācīts. Šī pārliecība no vienas puses manī raisa lielu atbildības sajūtu par to, ko es runāju, mācu. Taču no otras puses, šī patiesība mani atbrīvo, jo es saprotu, cik tālu sniedzas mans darbs un atbildība un kurā brīdī pie klausītāja Savā spēkā sāk un turpina strādāt Dievs. Cik Madara man ir teikusi, tad, viņasprāt, viņas vislielākais ieguvums ir daudz skaidrāka sapratne par viņas vietu līdzās man kalpošanas darbā. Madara pēc dabas ir tāds menedžeris, un es patiesībā daudz ko no viņas mācos. Taču aizvadīto pāris gadu laikā Madara, šķiet, ir ieraudzījusi, cik mācītāju sievas St. Helen’s draudzē ir būtisks atbalsts saviem vīriem ne tikai ēst gatavošanas vai bērnu audzināšanas ziņā (kas neapšaubāmi ir ļoti, ļoti daudz), bet arī pilnībā izprot vīru darba nastas smagumu un ir tiem liels psiholoģisks un emocionāls atbalsts.

Kā tu nāci pie Kristus? Ko un kā Dievs izmantoja? 

Es pilnīgi droši gāju arvien tālāk no Kristus, nevis pie Viņa. Bet Dievs Savā man neaptveramajā mīlestībā kaut kādā brīdī sāka pie manis strādāt. Iesākumā tie bija apstākļi, kur mana dzīve sāka iet arvien vairāk uz leju. Pēc tam Dievs mudināja mani sākt uzdot lielos jautājumus. Nu, varbūt ne pavisam lielos uzreiz, bet tie katrā ziņā bija jautājumi par to, ko vēlos pasākt ar savu dzīvi.

Tā nu vienā baltā dienā no kādas meitenes (ne no Madaras) saņēmu uzaicinājumu uz Mateju. Teicu, kāpēc gan ne. Iesākumā tur, protams, manā motivācijā un mērķos daudz kas bija aplams, un Sātans negribēja mani tik viegli atdot Dievam. Bet Dievs atkal Savā visspēcībā un žēlastībā izrāva mani no Sātana nagiem un manas greizās dzīves un atklāja man Savu Dēlu. Dzirdēju Matejā evaņģēlija izskaidrojumu – ka Jēzus ir izcietis Dieva sodu manu grēku dēļ manā vietā pie krusta un trešajā dienā augšāmcēlies. Un ka ticībā uz viņu ir apsolīta grēku piedošana un mūžīgās dzīvības cerība. Un kaut kādā man neizprotamā veidā es pēkšņi spēju to attiecināt uz sevi. Bija jākrīt uz ceļiem, jāsūdz grēki un jāsauc uz Dievu pēc apžēlošanas. Tagad skaidri redzu – tas bija Dieva darbs pie manas sirds. Un tā es piedzimu no jauna.

Tavi hobiji, īpašas intereses? 

Ar tiem hobijiem ir interesanti. Madara mani bieži sauc par sēni, tā teikt, es neko negribot darīt. Es par to nedaudz esmu domājis – vai tiešām es esmu tik neglābjams sēne? Kad nebiju vēl kristietis, tad 13 no mana toreiz 21 gadu vecā mūža es biju nodarbojies ar sporta dejām. Tas nebija vienkārši hobijs. Tā bija mana otrā dzīve. Padomājiet, 4-5 reizes nedēļā divarpus stundu garš treniņš. Vidēji divreiz mēnesī sacensības visu sezonu. Disciplīnu iedzina labu. Kaut vienmēr ar šādu dedzību un neatlaidību varētu pieiet Bībelei un lūgšanai, vai ne? Bez cīņas neiztikt. Tad nu, lūk, kad nogriezu šo lietu kā ar nazi savu jurisprudences studiju 1. kursa beigās, ja nemaldos, nevienai citai lietai dabiski tādā līmenī pieķerties nespēju. Drīz arī kļuvu par kristieti. Neilgi pēc tam sāku spēlēt futbolu Mateja futbola līgā. Šobrīd vairāku apsvērumu dēļ to nedaru. Tikko ar Madaru nedēļu atpūtāmies, nedaudz arī paslēpojām, taču to visu nevar īsti nosaukt par hobiju. Tāda atslodze un sīka labpatika vien ir. Vēl, protams, lasu. Bet neesmu izteikts grāmatu mīļotājs. Lasīšana vairāk ir disciplīnas auglis. Nu, laikam tomēr esmu sēne. Hā, bet par Bībeli un Dievu varētu ar kādu kaut visu nakti norunāt.

Vai tev šogad ir kāda Jaunā gada apņemšanās? 

Zini, es nesen piefiksēju, ka neesmu izdarījis nekādu Jaunā gada apņemšanos. Iespējams, tas ir kaut kāds neizskaidrojams iekšējs protests. Manī izraisa sašutumu Ziemsvētku komercializācija un dāvanu iegādi uztveru kā nastu, lai arī tam vajadzētu nākt no sirds un labas gribas, vai ne? Valentīna diena manī rada līdzīgas šausmas, kad vārds „mīlestība” pasaulē tiek brutāli pielīdzināts dzimumaktam. (Bet kāds tam sakars ar Jaunā gada apņemšanos?) Njā, humora līmenī jau mēs varam skaļi paziņot, ka ēdīsim mazāk šokolādi vai ko tamlīdzīgu. Es drīzāk sliecos izdarīt dienišķu apņemšanos: „Dievs, es vēlos iepazīt Tevi labāk. Lūdzu, neapslēp Savu vaigu no manis. Dāvā man mīlestību pret brāļiem un māsām Kristū, ka es no sirds viņiem varu kalpot.” Ja es tā katru dienu varētu sākt un tā arī to nodzīvot, vai tad tas nebūtu jau ļoti daudz?

Kas, tavuprāt, raksturo nobriedušu kristieti? 

Tāds, kurš spēj piedot visiem pāri darītājiem visu, jo apzinās, cik pašam ir daudz piedots. Tāds, kurš spēj nepiedauzīties pie grēcinieka vai brāļa, kas grēko, jo apzinās, cik liela ir mīlestība cena, ar ko pats ir mīlēts, un spēj mīlestībā brāli iemantot Kristum.