Dievs dod spēku un drosmi

Aivars Gaidžuns no Kauguru baptistu draudzes ir gados visvecākais Baltijas Pastorālā institūta students. Ieklausīsimies viņa stāstītajā par savas dzīves gājumu un skatu nākotnē.

Aivar, pastāsti par savu dzīvi pirms Kristus!

Tā bija ļoti pasaulīga dzīve. Piedzimu neticīgā ģimenē. Uzaugu Rīgā. Šāda dzīve man bija apmēram līdz 48 gadiem. Biju diezgan spēcīgās atkarībās, tieši konkrēti alkohola atkarībā. Dzīves jēgas meklējumi sākās jau agrāk. Ilgāku laiku strādāju „Latvenergo”, biju dežūrelektriķis. Meklēju dzīves jēgu, jo tāda īsta pamata jau nebija. To, ka Dievs ir, to jau es apzinājos. Nāca brīdis, kad sākās veselības problēmas un apnikums. Tajā laikā mēģināju nodibināt arī ģimeni. Varbūt, ka arī būtu bijis labi, bet īsti negāja – bērnu nebija. Kādu laiku nodzīvojām kopā, bet arī bez tādas īstas jēgas. Protams, ceļā stājās arī visas tās atkarības.

Kur padomju laikā cilvēks meklēja dzīves jēgu?

Mēģināju baznīcā iet pa svētkiem – Ziemassvētkos, Lieldienās. Bija posms, kad tas viss ļoti patika un sapratu, ka dzīve tā vairs nedrīkst turpināties. Pie atgriešanās noveda apziņa, ka tiešām vajag kaut kādu pamatu. Man bija tāda brošūriņa mājās. Ikreiz, kad bija ļoti slikti, paņēmu rokās to brošūriņu un nolēmu, ka lasīšu. Lasīju, bet neko nesapratu. Šajā brošūriņā bija lūgšana. Pirms lūgšanas bija teikts, ka jāatrod kāda klusa vietiņa savā dzīvoklī; tur es nometos uz ceļiem, lūdzu, un Jēzus ienāca manā dzīvē. Uzreiz manī nekas nenotika. Kaut kādā veidā manas acis tika atvērtas, asaras arī bija. Bet pagāja vēl kādi gadi pieci, kamēr tā īsti “pielēca”. Tajā laikā notika visādas lietas. Nāca dažādi pārbaudījumi. Es sapratu, ka tas ir Dievs, kurš mani iemet šajos pārbaudījumos. Es iekritu kanalizācijas šahtā, citu reizi ne no šā, ne no tā man uzbruka nikns suns. Arī darbavietā radās problēmas. Es pieļāvu kļūdu, bet, paldies Dievam, man nekas slikts nenotika. Tajā laikā es sapratu, ka kaut kādā veidā tas ir Dieva darbs. Tad arī vairāk sāku domāt par to savu lūgšanu, ko biju izteicis. Sapratu, ka man Jēzus jāpieņem pa īstam. Vēlreiz nometos ceļos un sapratu, ka man patiešām jāpieņem, ka esmu grēcinieks, lai Jēzus var darboties manā dzīvē, lai Jēzus ir mans Kungs. To arī uzskatu par savu atgriešanās brīdi.

Kas notika tālāk?

Tad es draudzē jau gāju. Sameklēju Kauguru draudzi. Toreiz vēl turpināju dzīvot atkarībās. Tad, kad sapratu, ka tas jāmaina, man atkarības tika atņemtas kā ar roku. Pilnībā. Vienā momentā biju brīvs! Sāku kalpot, tas man bija vajadzīgs. Ja salīdzina veco dzīvi ar jauno dzīvi, tā ir kā diena pret nakti. Tā ir pavisam cita dzīve. Dzīve ar Kristu nav viegla, bet tagad ir mērķis – Debesu valstība. Tu vari darboties un strādāt, darīt to darbu, kaut arī tas ir grūts.

Pastāsti, lūdzu, vairāk par savu draudzi!

Tad, kad sāku iet uz draudzi, tur bija daudz cilvēku. Pašreiz mums iet grūti. Diezgan daudzi ir aizgājuši, cilvēki pārsvarā ir pensijas vecumā. No deviņiem cilvēkiem, kas esam palikuši, pie četriem ir jāiet mājās, jo viņi nevar patstāvīgi pārvietoties. Pulcējamies mēs dzīvoklī. Tā kā esam palikuši tik maz, vairs tradicionālos dievkalpojumus nenoturam; kopā lasām Dieva vārdu, pielūdzam. Ir nedaudz tāda kā bezcerības sajūta, ka esam palikuši tik maz. Mēs daudz lūdzam, bet par nākotni  nezinām. Tomēr cerība, ka kaut kas būs labāk, paliek vienmēr.

Kā Tu saprati, ka Dievs aicina Tevi kalpošanā?

Sapratu to diezgan interesantā veidā. Kādu gadu mums draudzē nebija mācītāja. Bija brīži, kad nebija, kas aizvieto, un tad pašam nācās visu darīt. Dievs tā arī bija domājis, ka man pašam tas jādara, es tā to saprotu. Mani ievēlēja par draudzes priekšsēdētāju, un reizēm man vajadzēja vadīt dievkalpojumus. Es agrāk biju no tiem cilvēkiem, kas sēž tālākajā krēslā beidzamajā rindā. Runāšanas dāvanas man nav. Viss vienmēr sākas ar pirmo reizi, un Dievs dod drosmi. Mācītājs Jānis Lūsis mani iedrošināja, ka es varu pateikt kādu vārdu. Iesākumā biju uzrakstījis savu svētrunu uz papīra un nolasīju. Vēlāk palika arvien vieglāk un vieglāk, bet vēl nav pienācis tāds brīdis, kad pilnīgi bez bailēm varu iet cilvēku priekšā.

Kā Tu visvairāk gribētu kalpot Dievam?

Man patīk apciemot cilvēkus mājās. Īpaši patīk iet pie vecākiem cilvēkiem. Bija tāds gadījums – uzzināju, ka mana bijusī sieva ir ļoti slima. Es pie viņas gāju, centos stāstīt, ko man Dievs ir devis. Gribēju to pašu viņai iedot, vēl Bībeli atstāju. Drīz pēc tam viņa nomira. Man Dievs sirdī ielika, ka man jākalpo cilvēkiem, kas ir šādās situācijās, iespējams, slimnīcā. To man visvairāk gribētos.

Kādu lomu BPI spēlē šī sapņa piepildīšanā?

Šīs četras lietas, ko BPI uzsver – raksturs, saturs, kompetence, kultūra – ja to visu apvieno, tad tur var iznākt kaut kas ļoti labs. Viegli tas nav. Jūtu, ka Dievs kā ar āmuru man dzen iekšā kādas lietas, īpaši disciplīnu. Bet tas ir vajadzīgs.

BPI nonācu pēc bīskapa Pētera Sproģa uzaicinājuma. Pēc tam sekoja lūgšanas un pārdomas kopā ar Dievu. Sākumā domāju, ka nespēšu. Laikam ejot, sapratu, ka to vajag, lai es varētu vairāk nodoties un kalpot Dievam. Šis laiks nav viegls, ir tik daudz informācijas! Visgrūtāk ir ar angļu valodu, kuru nekad iepriekš neesmu mācījies. Visvairāk man ir palīdzējusi sadraudzība – caur to saprotu, ka jādisciplinē sevi, ka ir jābūt laikā. Pārējie puiši man ir vairāk kā audžubērni vecuma ziņā. Tas ir interesanti. Mums nav nekādu domstarpību, arī sporta zālē ejam kopā – vispār dzīvojam draudzīgi.

Kur tu redzi savu kalpošanu nākamgad?

Man ir doma kaut ko uzsākt tajā vietā, kur dzīvoju – Ragaciemā. Negribas arī pamest savu Kauguru draudzi, bet varbūt šīs lietas var darīt paralēli. Ragaciemā ir baptistu tradīcijas, tur baptistu ir pietiekoši daudz. Vai izdosies tur draudzi nodibināt – tas ir Dieva rokās, bet daudz kas rāda, ka varētu izdoties.

Pastāsti, lūdzu, par savu sievu!

Ar sievu mēs iepazināmies, kad vēl bijām pasaulē, kaut gan viņa bija vairāk pie Dieva. Ar sievu kopā gājām uz baznīcu, viņa gāja luterāņu draudzē Dubultos. Viņa bija tas cilvēks, ar ko es kopā pirmo reizi iegāju baznīcā. Man ir divi audžubērni. Sākumā sieva ne pārāk atbalstīja manas studijas šeit, bet pašreiz ļoti atbalsta ar lūgšanām un aizlūgšanām. Viņa saprata to, ka man ir jākalpo. Mēs sapratām, ka kopā varētu veidot jaunu draudzi.

Aivar, kā par tevi var aizlūgt šajā laikā?

Šobrīd ir tāds aizņemts laiks, jo jācīnās vairākās frontēs – mācībās, draudzē, ģimenē. Lai ir izturība. Ir brīži, kad ir pagurums. Reizēm mācies un šķiet, ka nevari pietiekoši labi izdarīt, un rodas satraukums. Tad eju pie Dieva padomu prasīt – kādu pusstundu pavadu kopā ar Dievu, tad atkal viss nostājas savās vietās, un varu turpināt.