Daudz darāmu darbu

Agris Dzelme ir diplomēts kinooperators un pieredzējis fotogrāfs. Sākot no šī gada janvāra - arī Baltijas Pastorālā institūta students.

Kā Kristus tevi atrada?  

Šodien, skatoties uz aizgājušo laiku manā dzīvē, redzu, ka esmu ticis vairākkārt aicināts piedalīties, strādāt, kalpot. Pirmo reizi aicinājumu atzīt Jēzu apzinos ap 1968. gadu. Tad ar labāko draugu Visvaldi un viņa ģimeni devos uz Liepājas Pāvila draudzi. Biju tur vairākas reizes, bet toreiz mācītāja vārdus nesadzirdēju. Otro reizi aicinājumu apzinos 80. gadu beigās. Tad notika ievērojamas pārmaiņas pasaulē un manā dzīvē –  kļuvu par diplomētu kinooperatoru, bet beidza pastāvēt Rīgas kinostudija. Sāka veidoties neatkarīgā Latvijas valsts. Man tas bija prieks un vilšanās reizē, jo mūsu darbs valstij nebija vajadzīgs. Traģiski bojā gāja vairāki mani darba kolēģi: Gvido Zvaigzne, Andris Slapiņš, vēlāk arī Juris Podnieks. Trešo reizi es atsaucos – tas bija 2009. gada sākumā.

Mateja draudzi sāku apmeklēt ap 2000. gadu. To ieteica mūsu kaimiņiene – sievas draudzene Anita Kozlovska. Sākumā neregulāri kopā ar sievu un tad jau biežāk kopā ar bērniem devāmies uz Mateja draudzes namu. Kristīja mūs 2003. gada Lieldienās mācītājs Pēteris Sproģis.

Kā tu raksturotu savu dzīvi? 

Jautājumi par to, kas es esmu, kāpēc es esmu un kā mums, cilvēkiem, ir jādzīvo, man ir bijuši vienmēr. Reizēm šie jautājumi nobīdās uz laiku malā eksistenciālu iemeslu dēļ. Bet tad negaidīti laikā un nelaikā tie parādās atkal. Tāpēc esmu meklējis atbildes. Atbilde izrādījās tepat blakus – grāmatā, ko sauc par Bībeli. Viens ir izlasīt Bībeli. Cita lieta – saprast Bībeli. Un pavisam kas cits ir dzīvot pēc tā, kas rakstīts Bībelē.

Esmu liepājnieks, kaut gan lielāko savas dzīves daļu esmu bāzējies Rīgā. Jā, tieši bāzējies, jo mans darbs bija saistīts ar komandējumiem. Darba gaitās esmu bijis daudzās pasaules vietās. Esmu ticies gan ar unikāliem cilvēkiem–leģendām, gan ar pašaizliedzīgiem cilvēkiem, par kuriem par kuriem tā arī neviens neko nekad neuzzinās, un ar daudziem jo daudziem vienkāršiem cilvēkiem, bez kuriem šī pasaule būtu tukša un auksta. Varu teikt, ka Dievs mani bieži ir sargājis no kļūmīgiem soļiem. Grēkojis esmu pamatīgi un par ko lūgt piedošanu cilvēkiem un Kristum man ir.

Pastāsti par savu ģimeni! 

Dievs man ir devis garīgo, morālo un tehnisko atbalstu, kuras vārds ir Biruta. Biruta ir pirmā, kura novērtē manas fotogrāfijas, kino sižetus un tagad arī mēģinājumus veidot pirmos sprediķus. Birutai bieži vien ir bijis vienai jātiek galā ar mūsu pieciem bērniem. Uz bērnu jautājumiem: „Kur ir tētis?“– jāatbild ar: „Tētis ir darbiņā.“ Man ir mīļa, kareivīga, saprotoša, savu panākoša, radoša un sievišķīga sieva – BIRUTA.

Dievs mūs ir svētījis ar trim meitām un diviem dēliem: Baibu, Oskaru, Eduardu, Guntu Ievu, Daci Līgu. Divi vecākie bērni jau ir precējušies, un Oskaram ir dēls Ričards. Baiba un Eduards strādā un studē, jaunākās meitas mācās skolā. Mūsu ģimenē ir trīs studenti un divi skolnieki, mani ieskaitot.

Kā tu saprati, ka Dievs aicina tevi kalpot?  

To, ka zaudēšu darbu, zināju jau 2009. gada pavasarī. Zināju, ka ir Baltijas Pastorālais institūts. Nebija pārliecības, vai tas ir tas, ko es varu darīt. Mācītāja darbs jau nav tikai sagatavot un norunāt sprediķi. Bet tad septembra sākumā notika kāds pasākums, kura laikā pār mani nāca tāda kā atklāsme. Man grūti šo stāvokli definēt, bet es sapratu, kas man ir jādara.

Apkopām cīņās pret Bermontu kritušo karavīru kapus. Zināju, ka arī mans vectēvs tur, netālu, vēl pirms tiem kritušajiem ir cīnījies un aizstāvējis Latviju. Pa galvu jaucās domas par tiem cilvēkiem, par kuriem nedomājam un kurus neatceramies, kaut gan viņi ir paveikuši ko tādu, bez kā nevarētu pastāvēt arī mēs. Un tad pēkšņi atcerējos LBDS 2009. gada kongresu Liepājā un tam sekojošo Koru festivālu Priekulē. Priekulē pie draudzes nama ir informācijas stendi par draudzes vēsturi. Bija laiks, un es kārtīgi iepazinos ar Priekules draudzes vēsturi. Un tad, apkopjot kritušo kapus, es sapratu, ka Priekules draudzes vēsture ir ticības liecība par Dieva darbu Latvijā. Kaut vai tas, ka pēc Otrā pasaules kara pat ēst nebija ko, bet Priekules draudze jau atjaunoja sagrauto draudzes namu.

Mūsu konfesijai Latvijā ir 150 gadu, bet vēl pagaidām nav vispusīgas, ilustrētas un enciklopēdiskas plašai Latvijas sabiedrībai pieejamas informācijas par baptistiem Latvijā un latviešu baptistiem pasaulē. Mūsu konfesijas ticības vēsture ir ticības apliecinājums, kas ir jādzird visai Latvijas sabiedrībai. Cik ilgi par mums runās citi – laiks runāt pašiem! Šim izdevumam būtu jābūt līdzīgam kā izdevumam par luterāņu dievnamiem, tikai mūsējam – par mācītājiem un draudzēm. Mums ir tik daudz gudru, varošu un izcilu mācītāju, draudžu vadītāju un diriģentu. Protams, ir bīskapa Tervita apkopotā Latvijas baptistu vēsture, bet šis lielais darbs ir jāpapildina. Šo jauno informāciju elektroniski varētu ievietot internetā un bibliotēkās, lai šajā grūtajā laikā cilvēki arī šādā veidā varētu atrast informāciju un varbūt pat ceļu pie Dieva Dēla Jēzus Kristus.

Nākamajā dienā pēc karavīru kapu apkopšanas uzrakstīju pieteikumu un devos pie bīskapa Pētera Sproģa. Bīskaps deva piekrišanu veidot atbalsta grupu grāmatas izveidei. Veidojot grāmatu par Latvijas baptistiem, gribētos izveidot arī mācību programmu jaunajiem draudžu locekļiem un jaunajiem mācītājiem par mūsu konfesijas vēstures baltajām un nebaltajām dienām. Domāju, ka tas ietilpst LBDS koncepcijā par 100 jaunām draudzēm. Ja mums jau tagad vēsturiskā informācija nav tik ļoti piejama, ko mēs darīsim, ja būs vēl simt draudzes?

Kā tu saprati, ka tev ir jābūt BPI studentu vidū?  

Ja trūkst mācītāju, jāiet palīgā! Uzmundrinājumu deva arī ārzemēs studējušo mācītāju iedrošinājums. ASV un arī citur pasaulē ir pierasta prakse, ka cilvēki, beidzot valsts vai kādu citu darbu, pārkvalificējas. Nav retums, ka tieši par mācītājiem. Ticīgie vīri, tā ir informācija jums!

Ko tu vēlies paveikt Dieva Valstības labā?  

Ļoti konkrēti: mācīties veidot sprediķus, studēt Bībeli un izveidotos sprediķus arī pašam labi norunāt. Mums BPI ir sludināšanas praktikumi pie ļoti labiem pasniedzējiem. Kā jau minēju, Dievs ir devis redzējumu veidot enciklopēdiju par latviešu baptistiem un veidot mācību programmu par baptisma vēsturi Latvijā. Ir vēl kādi vairāki sapņi, kurus paturēšu rezervē nākošajai intervijai. Būtu labi, ja Dievam labpatiktu un es varētu kalpot Liepājā.

Ko ceri sagaidīt no savām mācībām BPI?  

BPI ir ļoti nopietna mācībspēku piesaiste. Protams, visu ierobežo laiks. Lai cik labs nebūtu pasniedzējs, studentam ir vajadzīgs laiks, lai apgūtu, izprastu, atbildētu un parādītu savas zināšanas. Ceru saprast virzienus, kuros man jādarbojas, lai studētu Bībeli un labāk sagatavotos sludināšanai un sarunām ar cilvēkiem par ticības tēmām.

Ja tu būtu mācītājs, kādu iedomājies savu draudzi? 

Es nezinu, kādas ir citas daudzās Latvijas baptistu draudzes, bet man paraugs ir Mateja draudze. Noteikti, ka katrā Latvijas draudzē ir kaut kas īpašs un labs – citādi jau draudzes nepastāvētu. Turēšanās pie Rakstiem, personīga sadraudzība, savstarpēja izpratne, spēja piedot. Ja būs tas, tad visu pārējo Dievs dos.Ideāla jau nav nekur.

Kā varam aizlūgt par tevi?  

Man dotā vīzija par baptistu ilustrēto, enciklopēdisko grāmatu ir pārsteidzoši konkrēta. Zinu sīkumos, kas ir jādara. Un tāpēc droši gatavojos doties pie ticīgajiem un neticīgajiem, lai meklētu atbalstu un darba partnerus. Un pēc tam nāk vēl jauni un jauni darbi, kas man būs jādara. Viens es neko neizdarīšu. Lūdziet par mums visiem, par pastāvību ticībā, par izturību un iejūtību.