Aktualitātes Par mums Studenti Absolventi Darbinieki Studijas BPI bibliotēka Muzikālo vadītāju skola Timoteja skola Foto galerijas Video galerijas Intervijas Kontakti Ziedojumiem

Latvijas Baptistu draudžu savien?bas v?zija
Sandijs Aizupietis

img

Dieva vadībā

Sandijs Aizupietis (skatīt profilu) Baltijas Pastorālā Institūta 1. kursa students 29. maijā tika ordinēts par sludinātāju Siguldas baptistu draudzē, kuras vadību viņš uzņēmies tikai kopš šī gada janvāra.

Kā tu kļuvi par kristieti?

Es esmu dzimis kristīgā ģimenē. Kopš vien sevi atceros, vecvecāki mani katru svētdienu veda uz Mateja baznīcu Rīgā. Tā kā mans vectēvs un vecmamma bija aktīvi draudzes sabiedriskajā dzīvē, baznīcā bieži atrados arī nedēļas vidū – kora mēģinājumos, nedēļas dievkalpojumos, dažādos saviesīgajos pasākumos. Jau no četru gadu vecuma apmeklēju arī svētdienas skolu, kas, lai slēptu aktivitāšu patiesos mērķus no komunistiskā režīma, tika saukta par “ceturto korīti”. Svētdienas skolā pēc pilnas programmas apguvu visus iespējamos Bībeles stāstus, zināju atbildes uz dažādiem āķīgiem jautājumiem par Bībelē rakstīto. Tomēr pusaudžu gados, kad kļuvu par kristieti, sapratu, kas visa iegūta informācija glabājas manā galvā kā vēsturisku notikumu izklāsts par laiku, kad Dievs dzīvoja cilvēku starpā, darīja dažādus brīnumus un vadīja Izraēlu tautu. Nekas no dzirdētā nebija nonācis līdz manai sirdij, nekad nebiju iedomājies, ka Dievs varētu darboties arī manā dzīvē.
To, ka Dievs darbojas arī mūsdienās, redz manas gaitas un sirdi, sapratu aptuveni 13 – 14 gadu vecumā, kādā no evaņģelizācijas pasākumiem “Cerība”. Tur dzirdētais un redzētais man lika saprast, ka, lai Dievs varētu būt manā dzīvē un darboties, man Viņam tas jālūdz un no sirds jānožēlo savi grēki. Dažus gadus vēlāk tiku kristīts Mateja baznīcā un turpināju savu garīgo izaugsmi vairākās draudzēs.
Kad man bija 19 gadi, Līgatnes draudze mani uz gadu aizsūtīja mācīties uz Angliju “New Frontiers International” (NFI) Bībeles skolu. Īsti nesapratu, kas tas būs, nedomājot, neapsverot visu, paņēmu akadēmisko gadu Cēsu arodskolā un teicu, ka braukšu. Ar savu tagadējo prātu es nebūtu braucis uz gadu projām un visu pametis. Tagad es to redzu kā Dieva vadību. Līdz tam es dzīvoju mazpilsētā, kur brauciens uz Rīgu jau bija mēneša notikums. Anglija man “atvēra acis” kultūras ziņā. Protams, es daudz ko mācījos par Bībeli, redzēju, kā tur tiek organizēta un vadīta draudzes dzīve. Man radās plašāks skatījums uz dzīvi vispār. Tur es tā pa īstam sajutu, ka Dievs ir reāls, ka Viņš mani tur, ka varu ar Viņu draudzēties, komunicēt, būt attiecībās. Kad atgriezos, vairāki cilvēki teica, ka laiks Anglijā mani ir ļoti izmainījis.

Ko tu darīji pēc tam?

Arodskolu es nepabeidzu, pēdējā pusgadā iestājos vidusskolā, ko pabeidzu. Tālāk iestājos LU Ekonomikas un vadības fakultātē. Tajā laikā iepazinos arī ar Martinu – savu nākamo sievu. Bieži braucām uz Ogri, kur kalpoja Vitālijs Astapenko. Viņš iepriekš bija mans mācītājs Līgatnes draudzē. Mums bija lieli plāni saistībā ar Vidzemi – Vidzemes evaņģelizācijas centrs, lūdzām, domājām, gatavojāmies. Ziemassvētkos Vitālijs aizgāja bojā. Manī iestājās tāds kā tukšums. Biju ļoti vīlies, mums taču bija tādi plāni ... Es prasīju Dievam - kāpēc tas viss tā notika? Varbūt Vitāliju paņēma prom, lai es savi dzīvi nekoncentrētu uz cilvēku, jo savā garīgajā attīstībā biju paļāvies uz viņu. Tas gan ir tikai minējums. Esmu caur to mācījies, ka man ir jāturas pie Dieva, ka jāuzticas un jāpaļaujas tikai uz Viņu. Tas bija smags laiks. Atguvos tikai pēc kādiem trim gadiem.

Tagad tu esi Siguldas baptistu draudzes sludinātājs. Pastāsti, kā Tu līdz tam nokļuvi?

Pēc apprecēšanās pārcēlāmies uz Ogri un pievienojāmies Ogres Trīsvienības baptistu draudzei. Vairākas reizes mainījām dzīvesvietu, tomēr draudzē palikām. Kad pārcēlāmies uz Siguldu, kļuva grūti izbraukāt katru svētdienu, tāpēc sākām meklēt mājvietu vairākās draudzēs. Sanāca tāda kā klaiņošana pusgada garumā. Tāpēc nolēmām meklējumus pārtraukt un turpināt braukt uz Ogri, cik tas būs iespējams. Meklējot jaunu draudzi, prātā vienmēr turējās noteikts draudzes modelis, kādai vēlējos piederēt – kur mīlestība parādās redzamā veidā, lai cilvēks, ienācis no malas, nejūtas, ka viņš ienācis svešā sabiedrībā. Draudze, kur cilvēki labprātīgi iet viens pie otra, sveicina un runājās. Un arī nedēļas laikā dzīvo draudzīgi ar kaimiņiem, kolēģiem. Šīs ilgas palika arvien stiprākas. Tie, ar kuriem par to runāju, teica, lai es pats dibinu jaunu draudzi, ka viņi būtu gatavi pievienoties, atbalstīt. Tomēr man tas likās nedabiski, jo Siguldā ir deviņas draudzes - vai tiešām vēl viena jauna būtu jārada? Tad pagājušā gada novembrī zvanīja mācītājs Edgars Godiņš un teica, ka Siguldas draudzes mācītājs ir aizgājis pensijā un man vajadzētu pārņemt Siguldas draudzes vadību. Es piekritu, jo tas sasaucās ar to, ko biju domājis un jutis iepriekš. Pēc sarunas ar E. Godiņu un dažiem citiem mācītājiem jutāmies kā saņēmuši atbildi – tad, lūk, kur Dievs mūs vada!
Es savā sirdī vienmēr esmu sajutis aicinājumu darboties draudzē. Man nekad nav bijusi izteikta vēlme kļūt par mācītāju, tas nav mans mērķis, tas nav tas, uz ko es esmu tiecies. Tomēr Dievs ir izmīcījis, izgrozījis manu sirdi tā, ka es esmu piekritis to darīt. Ja Dievs mani izveidos par mācītāju, paldies Viņam. Laiks rādīs, vai esmu pareizi to dzirdējis un izlēmis. Es mēģinu turēt acis vaļā un spert nākamos soļus virzienā, kurā, man liekas, Dievs mani vada, par savu pienākumu uzskatu paklausīt Viņa aicinājumam. Viena no lietām, ko mēs ar Martinu savos laulības dzīves gados esam mācījušies, ir, ka mūsu dzīve ir atkarīga no Dieva. Tas, cik labi tā attīstās, ir atkarīgs no tā, cik mēs esam pratuši paļauties un paklausīt Dieva vadībai.
Tā, piemēram, reiz ejam uz veikalu ar savu pēdējo pieclatnieku, par ko varbūt tikai grozu var piepildīt. Lūdzām Dievu, sakot: Tu redzi, ka tas ir mūsu pēdējais pieclatnieks. Tā, rēķinot līdzi, piekraujam pilnus ratus, samaksājam Ls 4.93. Izejam no veikala, pretī nāk cilvēks un saka - vai cik labi, ka es jūs satiku, man Dievs lika sirdī jums iedot 5 latus! Tādas reālas atbildes mēs piedzīvojam, esot ar Dievu.
Tāpat līdzīgi ir noticis arī ar darbiem, kurus esmu strādājis. Tagad atpakaļ skatoties – darbi, kuros es esmu iesaistījies, ir bijuši Dieva vadīti. Konkrētajam brīdim darbs deva pietiekamus ienākumus, pieredzi; kad tas beidzās, varbūt pārdzīvoju, bet pēc pusgada, gada varēju redzēt, ka tā ir bijusi pārdabiska vadība, ceļš uz nākamo iespēju. Tagad esmu pašnodarbināts, un ne reizes man nav bijis jāliek avīzē sludinājums par to, ko es daru. Tomēr mana darba situācija vienmēr ir bijusi labāka nekā visiem apkārtējiem. Man vienmēr Dievs ir devis darbu. Ir bijuši gadi, kad man sešus, septiņus mēnešus uz priekšu darbs jau ir sarunāts, cilvēki gaida. Par to es varu Dievam teikt paldies. Tas nav kaut kas, ko es daru. Protams, es cenšos darīt visu pēc labākās sirdsapziņas, tādā ziņā man ir prasības pret sevi - man naktī patīk mierīgi gulēt.
Viena situācija, kas bija arī tāds kā pagrieziena punkts manā garīgajā dzīvē ... Pirmais bizness, ko uzsāku, bija krūmu izciršana sadarbībā ar valsts iestādēm. Es uz sava vārda aizņēmos naudu no cilvēkiem uz diezgan augstiem procentiem, jo vajadzēja nopirkt instrumentus. Sākumā viss bizness gāja ļoti labi, tā bija tāda jauna lieta, mums bija daudz darba, vajadzēja tikai strādāt. Atlika viens mēnesis, un mēs būtu visus parādus atdevuši. Tā kā darba process beidzot bija ļoti labi nostādīts, tajā pēdējā mēnesī mēs bijām padarījuši trīs reizes vairāk nekā iepriekšējos mēnešos. Taču tieši tajā mēnesī valstij aptrūkās nauda, un tā ieturēja visus maksājumus, kas attiecās uz mums. Mums iedeva garantijas vēstules, ka valsts mums ir parādā, ka viņi mums samaksās. Mēs gājām uz bankām, lūdzām aizdevumus tekošajiem maksājumiem. Neviens ar mums nerunāja. Viss paputēja, visi darbinieki izklīda. Es biju palicis viens pats ar parādiem, kurus nevarēju atdot. Tas man neļāva naktī pat gulēt. Tad es lūdzu Dievam un nosolījos - ja Tu man palīdzēsi tikt vaļā no šiem parādiem, es nekad dzīvē vairs neaizņemšos naudu. Parādījās darbi, iespējas, un man izdevās atdot parādus mēneša laikā. No tā laika neesmu vairāk aizņēmies, jo Dievs izpildīja sava solījuma daļu.

Pastāsti par savu sievu un bērniem!

Mana sieva Martina strādā SIA “Armat” par biroja administratori. Pēdējos trīs gadus sestdienās viņa studē Alberta koledžā personālvadību. Pašlaik viņa raksta diplomdarbu, vasarā būs aizstāvēšana. Viņa man ir pozitīvā ziņā riktīgi laba “bremzīte”. Viņa īstā brīdī var norādīt uz kaut ko, kam es savā dullumā nepievēršu uzmanību. Es esmu diezgan spontāns. Es neizvirzu mērķus, kas man ir jāsasniedz, jo es vairāk prieka gūstu nevis no mērķu sasniegšanas, bet no procesa. Iesaistīties kādā jaunā pasākumā vai idejā man nesagādā grūtības. Bieži vien viņa ar debešķīgu gudrību ir varējusi pajautāt – kā tev liekas, Sandij, kā Dievs uz visu to skatās? Vai Viņš tev ies līdzi? Tad es apsēžos un padomāju.
Tagad, kad es mācos Baltijas Pastorālajā institūtā, visās izmaiņās, kas ar mums notikušas, viņa mani papildina visā. Viņa pacieš mani, palīdz man, seko bez kurnēšanas, kaut arī mēs nezinām, kur šis ceļš mūs aizvedīs. Tādā ziņā mēs ejam līdzās.
Pēc 12 gadiem laulībā beidzot esam sapratuši, ka abi esam līdzvērtīgi, ka esam viens otram Dieva dāvana, nevis ķieģelis kaklā vai nasta, kas jānes. Esam secinājuši, ka divi cilvēki var sadzīvot kopā tad, ja savu attiecību pamatā liek Dieva mīlestību, tas palīdz vairāk domāt par otru nekā par sevi.
Mums ir trīs dēli. Vecākais Toms (10 gadi) mums ir basketbolists, viņam ir basketbola treniņi 3 - 4 reizes nedēļā. Emīls (7 gadi) vairāk skatās uz mūzikas un grāmatu pusi. Viņš ir mākslinieks un filozofs mūsu ģimenē. Reinis (5 gadi) ir mazs spridzeklītis, enerģijas pārpilns. Viņš ir ļoti mērķtiecīgs, ja kaut ko ir ieņēmis galvā, ir jābūt ļoti labiem argumentiem vai bonusiem, lai viņš no tā atteiktos.
Kā tavu ģimeni ietekmē tavas studijas BPI?

Liela daļa dzīves pagaidām iet pašplūsmā. Daļa no tā sāk parādīties puiku uzvedībā. Ir nemitīgi jādomā, kā sadalīt laiku. Mājas projekti un dārza darbi atstāti pilnīgā pašplūsmā. Martina strādā, sestdienās mācās, es esmu visu dienu skolā, tiekamies pa vakariem. Mums palīdz Martinas omīte - iedod Tomam ēst, izstumj pareizajā laikā pa durvīm uz treniņu vai dejošanu. Atbraucot no darba, mācībām, savācam jaunākos puikas no bērnudārza. Paldies Dievam, viņi visu ziemu nav slimojuši. Gaidām vasaru, kad varēsim atpūsties.
 
Kā tevi ietekmē studijas BPI?

Es sāku saprast, ka līdz šim es esmu bijis tāds kā vienpatis. Man ir vajadzīga tā latviešu viensētas sajūta – vakarā tikt ārā, laukos, klusumā, kur tikai sienāži čīgā. Man dažkārt traucē, ka mājai garām nobrauc divas mašīnas minūtē.
Tagad es daudz savādāk vērtēju apkārtējos. Kā mums mācīja – ka katrs cilvēks ir Dieva līdzībā radīts. Es sāku saskatīt, ka katrs cilvēks ir unikāla Dieva izpausme.
Pēc Lieldienu brīvās nedēļas biju jau atkal noilgojies pēc saviem kursa biedriem. Katram ir sava odziņa, būtība, izpausme. Mūsu kursā visi ir personības, taču neviens sevi kā īpašāku par pārējiem neizceļ. Visi ir krāsaini, bet ļoti labi saderas kopā. Ja kaut kādi uzliesmojumi ir bijuši, tad starp diviem, trijiem, taču viss ir beidzies prātīgi, savā starpā to izrunājot.
Esmu pārcelts tādā kā citā līmenī, mana izaugsme, būšana Dieva klātbūtnē notiek intensīvi. Varbūt, esot tikai šeit un mājās, rodas siltumnīcas efekts. Taču laiks, ko šeit pavadīsim, ir pietiekoši īss, lai šajā siltumnīcā neieciklētos.

Kuras lekcijas BPI tev ir likušas aizdomāties?

Vairākas lietas, par kurām man licies, ka tā tas varētu būt, caur lekcijām ir apstiprinājušās. Pirmās bija Vollija Skūna lekcijas par Dieva nodomu, radot cilvēku. Lekcijas bija tik aizgrābjošas, ka es ar ausīm tvēru katru vārdu un neko nepierakstīju.
Daudz domājam par rakstura audzināšanu. Īpaši mani ietekmēja Boba Adamsa mācītais par mācītāju sirdi - kādai tai jābūt. Par atvērtību un mīlestību pret cilvēkiem - vai viņi ir kristieši vai nekristieši. Vienā ziņā mēs, ticīgie, sakām – mēs, tie labie, te esam savākušies, ja jūs gribat dzirdēt par Dievu, nāciet pie mums! Taču arī tie cilvēki, kas nenāk baznīcā, ir radīti Dieva līdzībā, Dieva acīs tikpat vērtīgi, mīlami un cienījami.

Visas tiesības aizsargātas. © 2008 Baltic Pastoral Institute | madeby: Norgate