Šis laiks nav bijis veltīgs

Baltijas Pastorālajā institūtā šis pavasaris ir atnesis pārmaiņas. Studentu dekānu Polu Rīdu Dievs aicina uz Maķedoniju. Mēs pateicamies Dievam par Polu, viņa ģimeni un kalpošanu Latvijā un kopā ar jums lūdzam Dieva vadību un spēku, sekojot Viņa aicinājumam.

Pastāsti par sevi un savu ģimeni. 

Es piedzimu un uzaugu kristīgā ģimenē, kas regulāri apmeklēja baznīcu. Taču tikai 12 gadu vecumā, kad pēkšņi nomira mans tēvs, es sapratu savas dziļās garīgās vajadzības. Kādu laiku es tās centos ignorēt, līdz 1972.gadā vasaras nometnē nolēmu kļūt par uzticīgu Kristus sekotāju.

Ar laiku man sāka veidoties aicinājuma apziņa. Universitātes gados Dievs manu sirdi skaidri vadīja uz misijas darbu. Es iepazinos ar Ketiju, savu sievu, un mūs tuvināja kopīga aicinājuma izjūta. Mēs apprecējāmies 1983.gadā un sākām kopīgi veidot savu dzīvi, apņemoties sekot Dieva aicinājumam uz misijas darbu.

1991.gadā mēs devāmies uz Keniju. Drīz vien es saslimu ar kādu tropu slimību, un mums nācās atgriezties ASV, kur es atveseļojos divos gados. 1994.gadā mēs atkal devāmies uz Āfriku. Sākumā viss bija labi, līdz mani atkal skāra tā pati tropu slimība, kuru šoreiz ārstēt devāmies uz Dienvidāfriku. Taču drīz vien mēs atgriezāmies ASV, kur es kļuvu par jaundibinātas draudzes mācītāju un vēlāk kalpoju kā misijas darba mācītājs  Kalifornijas štata Hailendes pilsētas Imanuēla baptistu draudzē.

Mēs ar Ketiju bijām precējušies jau 21 gadu, un šajā laikā Dievs bija izvēlējies mums nedot bērnus. Taču pārmaiņas nāca 2004.gadā, kad Dievs ļāva mums adoptēt mūsu dēlu Neitanu. Viņa ienākšana mūsu ģimenē bija gan milzīgas pārmaiņas, gan milzīga svētība. Mēs ikdienas pateicamies Dieva par ģimeni, ko Viņš mums ir devis!

Kā tev šķiet, kuri cilvēki ir visvairāk ietekmējuši tevi? Kāpēc?

Šķiet, vissvarīgākais cilvēks manos bērnības gados bija mana māte. Viņa bija lielisks uzticības Dievam piemērs. Es zinu, ka viņa pastāvīgi lūdz par mani, ticot, ka Dievam ir īpašs plāns manai dzīvei.

Vēl es gribu minēt mācītāju Robu Zinnu. Viņa dzīvesstāsts ir īpašs ar to, ka visu savu kristīgo dzīvi viņš ir piederējis vienai un tai pašai draudzei. Viņš nāca pie ticības Imanuēla baptistu draudzē, vēlāk kļuva par tās jauniešu mācītāju, tad – palīgmācītāju un visbeidzot – par galveno mācītāju. Robs bija tas, kas uzaicināja mani uz vasaras nometni, kurā es uzticēju savu dzīvi Kristum, un arī sponsorēja manu piedalīšanos tajā.

Arī Pēteris Sproģis ir viens no svarīgākajiem cilvēkiem manā dzīvē – labs draugs un man līdzīgi domājošs cilvēks. Es ar prieku esmu darbojies kopā ar viņu, it īpaši šajā pēdējā gadā, kad mūsu ģimene ir dzīvojusi Latvijā.

Droši vien vissvarīgākais cilvēks man ir mana sieva Ketija. Šeit, Latvijā, mēs nosvinējām savas laulības 25. gadadienu. Viņa patiešām ir “kauls no mana kaula”, palīgs, ko Dievs veidojis par manu partneri dzīvē un kalpošanā.

Kā tu nonāci Baltijas Pastorālajā institūtā?  

Es jau minēju, ka biju misijas darba mācītājs Imanuēla baptistu draudzē. 2002.gadā mūsu draudze uzsāka māsu draudžu attiecības ar Rīgas Mateja baptistu draudzi. Tolaik Pēteris Sproģis bija Mateja draudzes mācītājs. Turpmākos piecus gadus es iesaistījos dažādos mūsu draudžu sadarbības projektos un arī iepazinu un sadraudzējos ar Pēteri Sproģi. Kāda projekta laikā 2006.gada nogalē Pēteris man pastāstīja savu vīziju par Baltijas Pastorālo institūtu. Mani tā uzrunāja. Mēs ilgi runājām pie vakariņu galda, veroties pāri Daugavai. Kad mēs jau gatavojamies celties no galda, Pēteris man jautāja, vai es būtu gatavs pārcelties uz Latviju, lai “zvejotu dvēseles”. Es teicu, ka jā, ja Dievs dos. Pagāja divi gadi, līdz 2008.gada aprīlī mēs ar ģimeni ieradāmies Rīgā uz palikšanu.