enlv

Juris Popmanis (skatīt profilu) ir jaunākais Baltijas Pastorālā institūta 1. kursa students. Viens no trim Pitraga draudzes puišiem, kas studē BPI. Lai Dievs mūs katru svētī, ieklausoties šajā liecībā par Viņa darbu!

Es uzaugu Talsu nostūrī, ko sauc par Lauktehniku. Tur es nodzīvoju līdz 18 gadiem, tur ir visi mani draugi no smilšukastes laikiem.
Man ir trīs brāļi - viens astoņus gadus vecāks, otrs trīs gadus jaunāks par mani un trešajam drīz būs 2 gadiņi. Vecākais un jaunākais brālis man ir pusbrāļi. Tas, ka man ir astoņus gadu vecāks brālis, lika man vienmēr justies droši, kaut gan jau agri es iemācījos arī pats par sevi pastāvēt. 
Ar brāli, kurš ir trīs gadus jaunāks, mēs nesadzīvojām, tāpēc mēs centāmies nepavadīt  kopā laiku. Kopā bijām tikai ģimenes izbraucienos, bet arī tur bija traki, jo mēs kāvāmies. Tā bija milzīga problēma. Mēs pat necentāmies veidot normālas attiecības. Tas mainījās tikai pēc tam, kad es sāku ticēt Dievam. Tad nosolījos sev vairāk nekauties ar viņu. Viņš zina, ka tas spēks, kas mani mainījis, ir Dievs. Arī viņš ir sācis ticēt, viņš arī ir piedzīvojis Dievu. Viņa raksturs veidojas. Tagad esam kā draugi, mēs daudz ko kopā darām. Mans brālis brauc uz BPI Drafts nometnēm. Iespējams, arī viņš nākotnē mācīsies BPI.
Arī mans vecākais brālis, kurš bija alkoholiķis un narkomāns, sāka kopā ar mani braukt uz baznīcu. Viņš iesaistījās draudzē, brīžiem viņš nedzēra, taču smēķēšanu viņš nespēja atmest. Viņam bija piedzīvojums ar Dievu, taču bija arī visādi kritumi. Es pats vēl īsti nebiju kristietis. Bija grūti viņu iedrošināt. Pašķirstīju Bībeli, palūdzu kopā ar viņu. Tas tā vilkās divu gadu garumā, līdz viņš aizbrauca pie katoļu priestera Mediņa Skrundas apkaimē, kur var ārstēties no atkarībām.
Mana mamma ir kļuvusi par kristieti. Tēvs vēl nē. Tad, kad es sāku braukt uz baznīcu, tēvs aizgāja projām no mums.
Mācījos Talsu pamatskolā. Pārāk labi es nemācījos. Neviens no maniem draugiem nemācījās, pēc skolas uzreiz gājām ārā. Pie mācībām nekavējāmies. Nebija nekāda skatījuma, ko darīt tālāk, līdz ar to nebija nekādas motivācijas mācīties. Pirmoreiz par savu nākotni sāku domāt pēc 9. klases.
Ar tēti un vecāko brāli biju strādājis celtniecībā, tas man patika, tāpēc izdomāju iet mācīties Laidzes tehnikumā celtniecību. Praksē, praktiskajā darbībā lielā mērā ir veidojies mans raksturs. Ja pielaidu kļūdas, paviršāk kaut ko izdarīju, pats arī laboju. Tas palīdzēja man uzņemties atbildību. Tas man joprojām palīdz, piemēram, vadot dievkalpojumu draudzē, kur no janvāra trešajās svētdienas ir BPI studentu vadīti dievkalpojumi. Sākumā uztraukums, to darot, bija ļoti liels. Taču es varu redzēt, kā Dievs strādā pie manis, kā attīstās manas runāšanas prasmes. Tagad, uzzinot, ka man kaut kas jāvada, kā tas bija M4 draudžu dibināšanas apmācībā, man vairs nav arī tik liels satraukums. Dievs pieradina, liek darīt, māca uzņemties atbildību.

Vietā, kur es esmu pavadījis visu savu bērnību, ir divas draudzes: viena – Vasarsvētku, par otru es joprojām nezinu, kas tā ir par draudzi. Bērnībā mēs aiz logiem dzirdējām, ka viņi lūdz mēlēs. Man tolaik likās, ka tur notiek kaut kas nedabisks, ka cilvēki ir sajukuši prātā. Mēs viņiem traucējām, dauzījāmies gar logiem, palodzēm. Tolaik es nezināju, ka tie ir kristieši, ka viņi Dievu lūdz. Es ticēju, ka Dievs ir, bet nesapratu, kāpēc tiem ticīgajiem ir jāsanāk kopā, uzskatīju, ka ar viņiem kaut kas nav kārtībā.
Bija reizes, kad mēs iegājām kādā no viņu tikšanās vietām, bet ne jau, lai būtu kopā ar viņiem, bet lai kaut ko paņemtu bez atļaujas, jo mēs bijām dzirdējuši, ka viņiem ved humāno palīdzību. Mēs tur šo to paņēmām.
Es esmu pateicīgs Dievam, ka Viņš mani tik un tā pieņēma, lai es arī darīju lietas pret Viņu. Es smēķēju, man bija vairākas atkarības. Ja Dievs nebūtu iejaucies, es kopā ar vecāko brāli, visticamāk, būtu aizgājis neceļos. Tētis man bija ļoti stingrs, es slēpu to no viņiem. Tikai nesen pateicu tētim, ka esmu pīpējis no 13 gadu vecuma.
Es pirmoreiz aizbraucu uz draudzi, kad man bija 17 gadi. Man veidojās attiecības ar vienu meiteni, kas bija gājusi svētdienskolā. Viņa bija sākusi braukt uz baznīcu Pitragā. Tikai pēc kāda laika es uzzināju, ko viņa dara pa svētdienām. Es biju apjucis, nesapratu, kāpēc viņai to vajag. Mēs bijām viens grupējums - meitenes, puiši, kas satikās, kopā iedzēra, kopā sastrādājām visādas ziepes. Es pamazām sāku pamanīt pārmaiņas viņā – viņa vairs nesmēķēja, arī alkoholu nelietoja. Arī mani viņa sāka aicināt sev līdzi. Tobrīd domāju, ka uz baznīcu var iet tikai tādi tīri cilvēki, cilvēki, kuriem nav problēmu. Tētis, kurš pats nav kristietis, bet zina, teica, lai es aizbraucu līdzi savai draudzenei uz baznīcu, jo viņš redzēja, ka mana dzīve iet uz postu.
Tad es saņēmos un aizbraucu uz Pitraga draudzi. Biju uztraucies, domāju, ka šī noteikti ir pirmā un pēdējā reize baznīcā. No dievkalpojuma neko nesapratu - ne no dziedātā, ne runātā. Pēc dievkalpojuma jaunieši iepazinās ar mani. Tā kā biju ļoti kautrīgs, nevarēju daudz parunāt. Mājās braucot, viņi teica, lai braucu atkal. Tad arī es nodomāju, ka nav jau tai baznīcā nemaz tik traki. Bet turpināju uz turieni braukt tikai savas draudzenes dēļ; pats īsti nesapratu, kas tur notiek.
Reiz draudzes mācītājs man pajautāja, vai es gribu Jēzu ieaicināt savā sirdī. Es īsti nesapratu, ko tas nozīmē, bet es piekritu. Tad viņš man lika atkārtot lūgšanu, ko viņš lūdza. Tajā brīdī man nebija nekāda emocionāla piedzīvojuma, nejutu, ka viss pēkšņi mainītos.
Mani ietekmēja kāda saruna, braucot uz draudzi Pitragā, kur tika runāts par to, ka nav jēgas braukt uz baznīcu, “izmest” benzīnu, ja dzīvē nekas nemainās. Šī saruna bija tāds kā iedrošinājums tikt no visa vaļā. Pirmais, ko es atmetu, bija smēķēšana, tad pamazām atteicos no dzeršanas. Pazuda kopīga valoda ar iepriekšējiem draugiem. Sapratu, ka draudzes jaunieši ir normāli, pat vēl gudrāki un mērķtiecīgāki savās dzīvēs. Sapratu, ka kristietība nav cilvēku izdomājums, lai pasaulē valdītu kārtība. Pats galvenais tajā ir attiecības ar Dievu. Tad kādā brīdī es tam visam riktīgi noticēju -  sapratu, ka Dievs ir, ka Jēzus ir Dieva Dēls.
Es nokristījos 2009. gadā. Pēc tam gan nekas strauji nemainījās. Es nesapratu, kā pieaugt, virzīties uz priekšu. Kaut kā pietrūka. Pitraga draudzē palīdzēju tikai praktiskās lietās – iekārtojot sporta laukumu un citas praktiskas lietas. Es sapratu, ka man nav dāvanu, lai kaut ko mācītu “no priekšas” vai vadot vienkāršu mazo grupu. Es nevarēju pat muti atvērt, kad citi uz mani skatījās. Es pat savu liecību nevarēju normāli iztāstīt.
Tad mani uzaicināja piedalīties BPI Drafts ziemas nometnē. Tur es sāku jautāt sev - kāpēc es ticu, braucu uz baznīcu, vai lai dabūtu mūžīgo dzīvību un viss? Tur es sapratu, ka es esmu sūtīts, lai darītu Kristus mācekļus vietā, kur esmu, iet pie tiem, kas nezina Dievu. Dievs izmantos mani, lai pieskartos citiem.
Tajā laikā Nauris no manas draudzes mūs aicināja pievienoties savai komandai Nevejā. Es uzreiz piekritu piedalīties. Es sapratu, ka vēlos kaut ko darīt. Nauris ieminējās arī, ka viņš manā vietā ietu mācīties uz BPI. Tā kā es publikas priekšā nevarēju pat muti pavērt, man nebija pieredzes, es tik labi nepārzināju Bībeli, es šo domu nekad nebiju apsvēris. Nauris iedrošināja mani vienkārši aizbraukt paskatīties, kas notiek BPI Atvērto durvju dienā.
Pēc tam es daudz domāju, lūdzu. Taču nekādas zīmes kā apstiprinājumu nesaņēmu. Nauris mani iedrošināja, ka ir soļi, kas man ir jāsper pašam. Ne vienmēr Dievs visu parāda. Tur slēpjas tā ticība. Tad arī es nonācu pie secinājuma, ka nav loģiski, ja man gribas kaut ko darīt, jautāt Dievam, vai man iet mācīties tur, kur iemāca darīt. Tas ir tikpat muļķīgi, kā jautāt Dievam, vai šodien vērt vaļā Bībeli vai nē. Tad es pieņēmu lēmumu mācīties BPI. Taču nebiju pārliecināts, vai mani tur uzņems. Vienīgais, par ko es biju pārliecināts – ka es gribu kaut ko darīt Dievam. Biju priecīgs, ka mani uzņēma.

Viss, ko es te mācos ir tik pozitīvi. Viena no galvenajām lietām, ko esmu sapratis, ka nekas nemainīsies cilvēkos, ja man nebūs ar viņiem attiecību. Man ir draugi, ar kuriem esmu sācis strādāt, viņi, lai arī īsti vēl paši nav pilnīgi atdevuši savas dzīves Dieva rokās, jau stāsta citiem par Dievu. No manas ģimenes tikai mans tētis vēl nav pieņēmis Kristu, bet es ar viņu esmu kopā gandrīz katru nedēļas nogali. Es uzdāvināju viņam Bībeli, mēģinu palīdzēt viņam praktiski, cenšos parādīt, ka esmu mainījies. Viņš to jau ir pamanījis, pats arī lūdz Dievu, viņš ir bijis Pitraga draudzē.
Dievs šeit veido raksturu un attīsta manas dāvanas. Viņš ir mainījis manu nespēju runāt publikas priekšā. Kādreiz pat dzejoli klases priekšā nevarēju noskaitīt.

Pašas pirmās lekcijas BPI – Marka Andrīsena pasniegtais kurss par evaņģelizāciju. Tur es sapratu, kas ir kristietis, kā viņam jādzīvo, kā jāuzrunā cilvēki. Tad vēl arī Boba Adamsa lekciju kurss – viņš bija tik pazemīgs. Katru rītu pirms lekcijām viņš pie mūsu sēdvietām aizlūdza par katru no mums. Viņš lika pašiem visā iesaistīties. Prom braucot, viņš stāstīja par to, ko viņš no katra no mums bija mācījies. Tā bija abpusēja mācīšanās. No viņa es mācījos, ka, ja man ir slikts raksturs, ja nedaru lietas ar pazemību, ar patiesu interesi par cilvēkiem, viņi nedzirdēs mani, to ko es viņiem cenšos iemācīt.

Lūdziet, lai es esmu drosmīgs, lai Dievs turpina attīstīt manas runāšanas prasmes un veidot raksturu. Paldies jums visiem!