enlv

Jānis Jonaitis (skatīt profilu)ir viens no jaunākajiem BPI studentiem, viegli pamanāms sava garā auguma dēļ. Jānim ir savs ceļš pie Dieva un aicinājums, ko Dievs viņam joprojām turpina atklāt. Būsim svētīti, lasot par Jāni, un lūgsim par viņu šajā vasarā!

Es uzaugu lauku ciematiņā pie Durbes – Tadaiķos. Mums bija skaists dārziņš, lopi, arī vistas. Bija bieži jāiet uz lauka strādāt. Tad tas viss man nepatika. Es tur dzīvoju līdz 10 gadu vecumam, kad mana ome nomira, tad pārcēlāmies uz Liepāju. Mana ome bija tāds pamatīgs un praktisks cilvēks. Es ļoti daudz no viņas mācījos.

Liepāja man gan īsti nepatika. Man nepatīk pilsētas steidzīgā atmosfēra, kur visās malās ir pilns ar cilvēkiem. Man patīk cilvēki, bet ir grūti, ka nav neviena brīva brītiņa, kad varu pasēdēt klusumā. Tas man ir diezgan būtiski. Tagad, pavasarī dzīvojot Rīgā, man nesanāca „atvieglot” galvu. Par laimi nedēļas nogalēs es braucu uz Liepāju, kur es varēju no burzmas “atslēgties”. Būtībā es esmu ļoti intraverts cilvēks - varbūt tagad vairs ne tik ļoti. Tagad mani pazīst tik daudz cilvēku, ka tik bieži vairs nesanāk sēdēt klusumā.

Septītajā klasē es izdomāju, ka iešu mācīties par galdnieka palīgu. Kad es kaut ko daru, man ir svarīgi zināt, ka būs rezultāts. Man tur sākumā patika un arī ļoti padevās. Es biju otrais labākais kursā, bet pēc laika man pazuda interese par galdniecību. Tolaik es biju dabūjis savu pirmo datoru. Man likās, ka tā varētu būt tā lieta, kurā ieguldīt sevi. Jau no bērnības, cik vien sevi atceros, es esmu kaut ko skrūvējis, naglojis. Mana mīļākā rotaļlieta bērnībā bija liela omes dāvināta soma, pilna ar vadiem, slēdžiem, kontaktiem. Varēju stellēt, ko gribēju. Kaut ko labojot, skrūvējot, es varu atslēgties, nolikt malā stresu.

Tā es domāju, ka arī datori būs tikpat interesanti, un aizgāju mācīties par datorsistēmas tehniķi. Taču izrādījās, ka ar datoriem bija pārāk vienkārši - tur viss sastāv no taustiņu spaidīšanas. Datoru sastellēt var pilnīgi jebkurš. Tas ir tāpat kā likt kastītē klucīšus. Tas man nelikās vairs tik interesanti. Lai arī man datori nepatīk, es skolu pabeidzu.

No pašas bērnības es esmu gribējis būt automehāniķis. Es vienmēr esmu domājis mācīties par automehāniķi, bet tad kaut kā esmu aizgājis pretējā virzienā. Bet ja nu Dievs būs lēmis, tad tā arī būs.

Mūsu pagastā bija kāda aktīva kundze, kura izdomāja, ka vajag savākt autobusu ar cilvēkiem un svētdienās braukt apciemot dažādas baznīcas. Tā mēs vairākkārt braucām uz Aizputi, dažādām Liepājas draudzēm. Mēs izpētījām draudzes, pēc tam uz turieni braucām ar sabiedrisko transportu. Palikām Ciānas draudzē, tur arī gāju svētdienskolā. Deviņu gadu vecumā biju pirmajā kristīgajā nometnē, bet man tur ļoti nepatika, jo man nekas negaršoja. Tā man bija tāda kā trauma.
Divpadsmit gadu vecumā es pārstāju iet uz Ciānas draudzi. Gadu ar brāli vispār nekur negājām. Mums uzradās draugi, kas lietoja alkoholu, smēķēja. Man gan tas nesaistīja, bet, mēģinot iederēties, es darīju kā viņi. Taču īsti iederīgs starp viņiem es nejutos, tāpat kā nejutos iederīgs arī starp draudzes jauniešiem. Biju apjucis, nezināju, ko tālāk darīt.
Tad es aizgāju uz Pāvila draudzi. Tur es arī nokristījos. Tā kā es ticēju, ka ir Debesis, domāju, ka, ja svētdienās iešu uz baznīcu, tad gan jau viss būs kārtībā. Ar tādu domu es arī kristījos. Es pats īsti nesapratu, ko daru. Tad mani uzaicināja palīdzēt svētdienskolā. Es piekritu tāpēc, lai vispār kaut ko draudzē darītu, lai citi, uz mani paskatoties, varētu redzēt, ka ar mani viss ir kārtībā. Vēlāk mani iesaistīja Bībeles Draugu līgā, braucām uz nometnēm. Tur es sapratu, ka ar mani nav kaut kas kārtībā. Skatījos uz pārējiem, redzēju, ka viņi dzīvo kaut kā īstāk. Sāku domāt, ko es daru nepareizi. Tad uz Liepāju atnāca Kārlis Baštiks (arī BPI students). Viņš uzsāka mazo grupiņu, kur studējām Bībeli, tad es sāku vairāk kaut ko saprast.
Reiz draudzes Bībeles skoliņā, zinātnes pulciņā rādot eksperimentu, kur uz sveces uzlikts tukšs balons pārsprāgst, bet pilns – nē, es sapratu, ka arī man vajag piepildīt savu dzīvi ar Dievu. Visi mani priekšstati sagriezās. Es beidzot apzinājos, kas ir Dievs, kā Viņš darbojas manā dzīvē. Viņš ir manī iekšā, Viņš stiprina mani no iekšpuses, lai es varētu izturēt to, kas nāk man virsū. Tad mainījās arī viss pārējais - kā es skatījos un izvērtēju notiekošo. Nāca dažādi pārbaudījumi, kas man lika izvērtēt, uz ko es balstu savu dzīvi.
Liels grūdiens manā garīgajā izaugsmē bija Cerības festivāls. Mācītājs Mārtiņš Balodis man piedāvāja aizbraukt uz Rīgu paklausīties, kā studēt Bībeli, pēc tam par to pastāstīt citiem. Aizbraucot uz turieni, es sapratu, ka man vajadzēs vadīt draudzes padomdevēju apmācību Cerības festivālam. Man, intravertam cilvēkam, tās likās īstas šausmas! Gatavošanās procesā, kas man galīgi nepadevās, sāku vairāk uzticēties Dievam. Ja arī es kaut ko nevaru izdarīt, Viņš var man palīdzēt.

Pagājušajā rudenī Edgars Deksnis (BPI absolvents) mani uzaicināja uz BPI. Vasaras laikā vairāki cilvēki man jau bija prasījuši, vai es negribu iestāties BPI. Es spurojos pretī, jo nejutu aicinājumu kaut ko tādu darīt, es gribēju mācīties par automehāniķi. Bet visu izvērtējot, ieguvumus, zaudējumus, nevarēju uz papīra uzlikt nevienu mīnusu. Pēc visa piedzīvotā man tie likās bezjēdzīgi. Tad es atbraucu uz BPI Pateicības vakariņām, vienu dienu paskatījos, kā BPI notiek mācības, un pieņēmu lēmumu mācīties.
Uzreiz pēc tam, aizejot Liepājā ciemos pie pazīstamas nekristīgas ģimenes, es prasīju viņiem, kā viņa domā, par ko es esmu aizgājis mācīties. Viņi atbildēja pirmo, kas viņiem ienāca prātā – par mācītāju. Tas man bija šoks un reizē apstiprinājums, ka esmu pieņēmis pareizu lēmumu, jo es vēl nedaudz šaubījos. Nākamajā dienā uzrakstīju atlūgumu. Bija grūti izdomāt, ko darīt ar mašīnu, kurā bija jāiegulda daudz naudas– atdot, pārdot, atstāt pagalmā, lai stāv? Bet arī tur viss atrisinājās – es to sasitu.

Pamatīgāku pamatu attiecībās ar Dievu. Es zinu, uz ko es balstos. Kāpēc es izvēlos tieši kristietību, nevis citus pasaules uzskatus. Mani pamatīgi ietekmēja pats pirmais lekciju kurss “Evaņģelizācijas meistarplāns”, ko mācīja Marks Andrīsens – viņš parādīja mērķi, uz kuru mums iet. Man ir grūti kaut kur iet, ja es neredzu mērķi. Lai gan man ir svarīgs arī process un ieguvums no procesa – iemaņas, pieredze.
Lielu iespaidu uz mani atstāja Boba Adamsa pasniegtās lekcijas – viņš mūs „paņēma” ar savu vienkāršību. Viņš atļāva mums pašiem izpausties, tajā pat laikā pagriežot mūs tajā virzienā, kurā mums vajadzēja iet. Viņš mācēja mūs vadīt. Man pašam arī nepatīk būt priekšā, neesmu barvedis. No viņa es mācījos, ka arī ar savu mierīgumu, uzklausot citus, tu vari vadīt cilvēkus.
Mani ļoti ietekmēja arī “Soma Community” lektora Cēzara Kalinovskija lekcijas. To, ko viņš mācīja, es gribētu no šī semestra paņemt un ieviest savā dzīvē. Klausoties viņā, formulēju jēgu savai dzīvei – kopā pavadīts laiks ar citiem, darot viņus par Kristus mācekļiem.
Pēdējā laikā man arī ir iepaticies būt kopā ar cilvēkiem. Līdz šim es no cilvēkiem esmu vairījies. Tagad es esmu ar mieru veidot attiecības, jo es saskatu tam jēgu. Tur es saskatu sevi. Man būtu jāraujas melnās miesās, lai paspīdētu cilvēku priekšā ar kādu runu – un no tā visdrīzāk nebūs nekādas jēgas. Ticu, ka, “no apakšas” strādājot, tu dažkārt vari izdarīt daudz vairāk kā kāds “no augšas”. Es nevēlos aicināt cilvēkus uz kādu konkrētu vietu, bet pie Kristus.