Artūrs Līmanis (skatīt profilu) ir BPI 1. kursa students. Jau vairāk nekā pusgadu Artūrs darbojas ar Vidzemes – Valmieras, Cēsu un Siguldas jauniešiem, apvienojot resursus, veidojot mācekļus, sagatavojot viņus dzīvei.

Pastāsti par savu bērnību!
Piedzimu es Rīgā. Līdz 6 gadu vecumam es runāju tikai krievu valodu, gāju krievu dārziņā. Mans tētis ir latvietis, mamma - krieviete. Tētis izlēma mani sūtīt latviešu skolā, tāpēc pirms skolas uz vienu gadu mani aizsūtīja uz latviešu dārziņu, kur iemācījos latviešu valodu.
Kad es pēdējo gadu gāju bērnudārzā, mani vecāki izšķīrās. Kopš 8 gadu vecuma dzīvoju ar vecvecākiem, tikai nedēļas nogales pavadīju pie mātes vai tēva. Tagad, kad man ir 26 gadi, es ļoti novērtēju to, ka dzīvoju kopā ar vecvecākiem. Ja es būtu palicis kopā ar vienu no vecākiem, manis šeit nebūtu.
Es esmu ļoti pateicīgs saviem vecvecākiem, jo tas, kas es esmu, lielā mērā ir, pateicoties viņiem. Viņi bija kā mani īstie vecāki. Mana vecāmamma bija ļoti mīļa. Ar vecotēvu, bijušo armijnieku, pulkvedi,  mums gan ir bija daudz strīdu. Viņš bija ļoti stingrs pret mani, pusaudžu gados nelaida mani ārā, kamēr nebiju izmācījies. Bet es esmu pateicīgs, ka viņš mani audzināja ar stingru roku, jo maniem draugiem pārsvarā bija „vējš galvā”. Kad viņš pirms 3 gadiem nomira, sapratu, ka mērķtiecība, visi tie rezultāti, kurus esmu sasniedzis skolā, lielā mērā nākuši, pateicoties viņam.
Mani vecvecāki bija dievbijīgi. Vecāmamma bija luterāne, vecaistēvs bērnībā bija bijis katolis, tad – pārliecināts komunists, bet pirms 15 gadiem viņš atgriezās pie Dieva, kļuva par dedzīgu kristieti. Viņš apzvanīja visas savas paziņas, stāstot par Dievu. Arī visiem, kuri nāca ciemos, viņš liecināja par Dievu. Viņš man bija labs piemērs.  Man bija smagi, kad mana vecāmāte pirms 4 gadiem nomira. Vecaistēvs arī pēc tam ne gadu nenodzīvoja, viņam bija sāpīgi pārdzīvot vecmammu. Es pats viņus kopu, pēc tam – apglabāju.

Kāds bija tavs ceļš pie Dieva?
Mans ceļš pie Dieva ir ļoti saistīts ar mana tēva meklējumiem. Viņš atgriezās pie Dieva, kad man bija kādi 11 gadi. Viņš tolaik bija nodzēries, neredzēja dzīvei jēgu. Tad sāka iet uz Mateja draudzi, kur piedzīvoja Dievu, kas viņu dziedināja no tuberkulozes, alkohola. Mans tēvs kļuva par jaunu radījumu un bija tik dedzīgs. Dažreiz man pat bija kauns, jo viņš liecināja visiem un visur - cilvēkiem sabiedriskajā transportā, veikalā. Arī es gāju Mateja draudzes svētdienskolā, jauniešos. Tur arī es pieņēmu Jēzu.
Tētis Mateja draudzē palika kādus trīs gadus. Tad viņš kopā ar savu otro sievu sāka apmeklēt krievu vasarsvēku draudzi „Labā Vēsts” Zinātņu akadēmijā. Es devos viņam līdzi. Tas bija fantastisks laiks - sirsnīgi, atvērti, dievbijīgi jaunieši, labākā vieta, kur pavadīt tīņa gadus. Šajā draudzē es ieguvu savai ticības garīgos pamatus.
Mans tēvs meklēja radikālāku ticības izpausmes veidu. Pēc kāda laika viņš saprata, ka Dievs viņu aicina uz kristiešu draudzi „Prieka Vēsts”. Lai gan negribēju atstāt draudzi, ko apmeklēju, es aizgāju līdzi tēvam, jo viņš bija mana garīgā autoritāte. Arī laiks draudzē „Prieka Vēsts” bija ļoti labs laiks. Piedaloties slavēšanā, es attīstīju savus talantus, sāku spēlēt bungas. Dievs man ir devis labas komunikācijas spējas, es ar daudziem sadraudzējos. Tagad es nožēloju, ka vienas dienas laikā pārrāvu visus kontaktus ar saviem draugiem šajā draudzē, jo atkal izvēlējos sekot savam tēvam viņa meklējumos.
Šoreiz tēvs pievienojās kādai mājas grupai, kurā runāja par kādu pravieti. Tā izrādījās maldu mācība, kas piedāvāja ārēji ļoti bībelisku, taču pamatos ļoti maldīgu vēsti. Mans tēvs tam noticēja un pārliecināja arī mani. Es tur biju nopietni iesaistījies kādu pusotru gadu. Taču Dievs pārdabiskā veidā mani izveda ārā. Es sapratu, ka nedrīkstu paļauties uz cilvēkiem, ka jāatgriežas  pie Bībeles. Man palīdzēja nometne „Testa režīms”, kurā es redzēju, kā Dievs uzrunā cilvēkus. Kad aicināja nākt priekšā cilvēkus, kuri vēlējās pieņemt Dievu, priekšā iznāca puse nometnes. Es biju šokā. Jo mājas grupā man tika mācīts, ka, tā kā tuvojas pasaules gals, cilvēki pie Dieva vairs neatgriežas. Tajā vakarā Dievs mani salauza. Es sapratu, ka Dievs ir dzīvs, Viņš joprojām strādā. Un viss, kur es esmu bijis, kam es līdz tam biju ticējis, ir maldi. Dievs apstiprināja savu mīlestību pret cilvēkiem, pret mani.
Kad atskatos uz šo laiku, secinu, ka biju sekojis cilvēkam, savam tēvam, nevis Dievam, iespējams, tāpēc, ka man ar Dievu tolaik nebija tik dzīvu attiecību. Es apzinos, ka tā ir mana problēma, ka pakļaujos cilvēku, draugu ietekmei, esmu bijis tāds līdzdziedātājs, bez sava mugurkaula. Man palicis prātā Valda Indrušonoka novēlējums kādā nometnē: „Nekad, nekad neskatieties uz cilvēkiem.”
Pēc tam sākās manu attiecību ar Dievu atjaunošanās laiks. Dievs mani pamazām dziedināja no maldiem, joprojām dziedina. Man galvā dažkārt joprojām noris dialogs ar maldu mācību. Vecās idejas mēģina pārliecināt par pretējo. Tāpēc es daudz dziļāk „roku” teoloģijas jautājumos. Maldu mācības paņem savā varā tik dziļi, sagrauj cilvēku dzīves, prātus. Tās ir tik spēcīgas un viltīgas, ka ir gandrīz nereāli tikt no tām ārā. Es apzinos, ka Dievs mani no tā apbrīnojamā veidā izveda ārā. Manu tēvu vēl nē. Šos piecus gadus man ir bijis grūti ar viņu komunicēt. Viņš joprojām man ir autoritāte. Man ir jābūt stiprai ticībai, ar viņu runājot, bet es ticu, ka Dievs izvedīs ārā arī viņa ģimenī.

Tu esi paspējis izmēģināt roku daudzās jomās ...
Es visu laiku meklēju savu aicinājumu. Vispirms strādāju kā grāmatvedis, tad man bija iespēja strādāt galda spēļu biznesā. Tas bija interesants darbs. Biju ļoti daudzās Latvijas skolās, vadīju pasākumus, spēles. Man patīk strādāt ar jauniešiem. Es viņus izjūtu, saprotu, zinu, kā jauniešiem „pieiet”. Šajā darbā es ieliku sevi visu, taču nebija nekādu rezultātu. Es „izdegu”.
Mans brālēns ierosināja man savu CV aizsūtīt uz Eiropas basketbola klubiem. Man šī ideja nelikās reāla, jo es pat sporta skolā neesmu mācījies. Bet es nosūtīju CV, saņēmu atbildi no Luksemburgas, aizlidoju par pēdējo naudu, sevi labi parādīju. Taču lai spēlētu komandā, man gads bija jānostrādā Luksemburgā. Man piedāvāja trenera darbu jauniešu klubā. Es atcerējos, ka Dievam biju lūdzis, lai Viņš dod iespēju darboties t ar jauniešiem. Dievs mani brīnumaini svētīja – privātmāja, mašīna, pusdienas bez maksas, gāju uz sporta zāli katru dienu. Man arī padevās mans darbs. Visvieglāk un patīkamāk man bija strādāt ar pusaudžu puišu komandu. Vēl man bija jātrenē nemotivētu 13-14 gadu vecu meiteņu komanda. Un vēl man bija absolūti nemotivētu B klases sieviešu komanda, kas pirmajā spēlē zaudēja ar 78 punktiem. Es prasīju Dievam, kāpēc viņš man ir iedevis tādu komandu? Man kā trenerim tas bija tāds pazemojums! Ar to arī sāku treniņus - ar motivāciju.
Sezonas beigās Dievs mani ļoti svētīja, visām manām komandām bija ļoti labi rezultāti. Mana traģiskā sieviešu komanda pat uzvarēja vienu spēli sezonā! Bet galvenais mērķis, kāpēc Dievs man to visu deva, bija labās attiecības ar cilvēkiem. Gada beigās manu audzēkņu vecāki uzaicināja mani uz banketu restorānā, lai pateiktos par darbu. Mani intervēja Luksemburgas centrālā televīzija. Sezonas beigās es meitenēm uzdāvināju sporta Bībeles, pastāstot, ka esmu kristietis. Cilvēki redzēja, ka es mēģināju vienmēr rīkoties pareizi, neaprunāt, cienīt cilvēkus, viņi juta manu neliekuļoto attieksmi, ka es esmu citādāks, varbūt jocīgs, taču tas man deva „plusu” iepretim tai mantkārības, aprunāšanas miskastei, kas bija tur, mazajā Luksemburgā. Es ticu, ka Dievam ir plāns arī šai valstij.
Pēc Luksemburgas uz 2 mēnešiem aizbraucu uz Ameriku strādāt par treneri uz, kā izrādījās, ebreju jauniešu nometni. Tas man bija grūts pārbaudījums - izvirtība, netiklība, treniņi nevienu neinteresēja. Pirmajā vakarā biju uz loga atstājis Bībeli - man teica, lai tā nedarot, jo šī ir ebreju nometne. Otrā vakara pasākumā bija hipnotizētāju šovs. Nākamajā vakarā - boulinga vakars, kur boulings bija tikai fons, jo bija uzaicinātas meitenes no blakus nometnes. Sātans man teica: te ir tik izskatīgas meitenes, ņem, kuru gribu, atliek tikai izvēlēties. Visi mani principi tika reāli pārbaudīti. Izgāju ārā un lūdzu Dievu, atgriezos pēc 3 stundām. Es katru dienu cīnījos, atspirdzinājuma nebija nekāda. Bet arī tur es varēju būt par Kristus gaismu. Vienam puisim uzdāvināju Bībeli. Viņi zināja, ka esmu kristietis, ka vakaros neeju dzert, izklaidēties. Dievs šajā laikā bija uzticams, es viņam par to pateicos.
Tad es atgriezos Latvijā, jo ASV netiku atbilstoši piereģistrēts. Man piedāvāja darbu Anglijas Kristīgajā basketbola akadēmijā, taču man bija sajūta, ka jāpaliek šeit, Latvijā, jo biju uzsācis kalpot jauniešiem Cēsīs. Es teicu Dievam, ka, ja tas ir Viņa prāts, ka palieku šeit, lai Viņš vienkārši atceļ manas lidmašīnas reisu. Reiss tika pārcelts, tad – atcelts. Trešajā reizē es aizlidoju. Labi novadīju paraugtreniņu, bet es visu to laiku nejutos savā ādā. Es domāju, vai es gribu tikai strādāt un pelnīt naudu, vai arī gribu darīt arī kaut ko citu. Vadībai teicu, ka mēnesī vēlos 1-2 brīvdienas, jo gribēju aizlidot uz Latviju pie Cēsu jauniešiem. Viņi atbildēja, ka to gan nevarot apsolīt - tāds es viņiem nebiju vajadzīgs.
Dievs svētīja manu izvēli. Latvijā es nedēļas laikā neticamā veidā pārdevu dzīvokli, investējot naudu drauga biznesā. Iestājos BPI, jo, redzot savā dzīvē šādu Dieva vadību, citādi rīkoties nevarēju. Kopš esmu te, Dievs mani svētī un dziedina katru dienu, katru mēnesi. Protams, es arī krītu, cīnos ar savu raksturu, šaubām, vai šis ir mans īstais ceļš. BPI mūs bieži izaicina – paļauties uz Dievu, bet tajā pašā laikā „kustināt” smadzenes. Dievs var piepildīt visus mūsu sapņus un darīt vēl lielākas lietas par tiem. Es gribētu, lai man tāda ticība arī paliek.

Šovasar tavā dzīvē risinājās lieli notikumi – tu lūdzi kādas meitenes roku.
Pastāstīšu savu stāsta pusi. Es Martu pamanīju pirms 2 gadiem „MissionNet” kongresā Vācijā, pirms tam spēlējām arī kādā bērnu orķestrī, bet tolaik viņa man likās ļoti jauniņa. Pirmoreiz es sadzirdēju Dievu sakām, ka Marta varētu būt mana īstā, janvārī, kad mēs ar puišiem gribējām Martu izjokot. Februārī, Alfas kursa laikā, manu uzmanību piesaistīja Martas dziļā dievbijība, tas, ka viņa meklē Dievu, evaņģelizē draugus - uz Alfas kursu viņai atnāca līdzi visas viņas draudzenes. Arī mani draugi atzina, ka Marta ir ļoti nobriedusi kristiete. Viņi atbalstīja un vēl joprojām atbalsta mani. Mācītājs Pēteris Eisāns smējās, ka es būšu viens no tiem daudzajiem puišiem, kuram nepienākas, bet kuru tik un tā Dievs svētī.
Tā kā Marta ilgu laiku neatbildēja uz maniem uzmanības pierādījumiem, es vairākkārt mēģināju atlaist šīs attiecības, bet katru rītu pamostoties viņa no jauna ir manā sirdī. Nevarēju viņu atlaist, jo jutu, ka šīs attiecības ir no Dieva. Arī Martas lūgšana par savu nākamo vīru bija, lai viņš ir garš, lai vispirms viņam iepatīkas viņa, nevis otrādi un lai viņas nākamajam vīram nav garas iepriekšējo attiecību pieredzes. Tiktāl es esmu atbilde uz viņas lūgšanām - man visas attiecības, ko uzsāku, jau pirmajos randiņos kaut kādu iemeslu dēļ izjuka. Līdz šim es domāju, ka tāpēc es esmu neveiksminieks, bet tagad pateicos Dievam, ka esmu ticis pasargāts, tāpat kā Marta. Marta ir pirmā meitene, kuru es iemīlēju vispirms viņas iekšējā skaistuma dēļ. Viņa dod man savu mīlestību, ievieš kārtību manā dzīvē. Es esmu laimīgs, ka Dievs mani svētījis ar kaut ko tik īpašu kā Marta.

Kā mēs varam par Tevi aizlūgt?
Es lūdzu Dievam pēc paļāvības, disciplīnas, lai sakārtojas manas attiecības ar vecākiem. Lūdzu Dievam, lai Viņš mani vada turpmāk un lai spēju Viņam uzticēties pilnīgi un iet līdz galam. Lai Dievs svētī darbu Vidzemē ar jauniešiem un, protams, arī manas attiecības ar Martu.