|
|
Aleksandrs Ignatovs
Esmu
mācījies no visa, kas ar mani noticis
BPI 1. kursa students Aleksandrs Ignatovs (skat. profilu) ir divu skaistu, pieaugušu
meitu tēvs, kopš 2000. gada Rīgas Misiones draudzes loceklis, arī –
pulkvežleitnants. Aleksandrs ir strādājis milicijā un pēc tam policijā kopš
1979. gada, vairākus gadus vadot LR IeM Organizētās noziedzības apkarošanas
pārvaldes Operatīvās izmeklēšanas biroju.
Sākotnēji daudzi bija pārsteigti, ka bijušais Operatīvās
izmeklēšanas biroja vadītājs nolēmis mācīties BPI. Kā Tu nonāci pie šī lēmuma?
Tā kā
draudzē sludināju, vadīju Bībeles studijas, mācītājs Pēteris Samoiličs man un
Jevgēnijam Ivanovam ieteica iet mācīties BPI. Par BPI biju dzirdējis no bīskapa
iepriekšējā LBDS kongresā, lasījis Baptistu Vēstnesī, bet to neattiecināju uz
sevi. Domāju, ka mācības BPI attiecas tikai uz latviešiem. Mācītājam atbildēju,
ka man, manuprāt, pietiek izglītības, pie tam es jau biju izdienas pensijā,
strādāju, man bija vairākas kalpošanas draudzē. Paldies Dievam par visu to! Kas
vēl vairāk man bija vajadzīgs? Bet mācītājs Pēteris Samoiličs bija uzstājīgs.
Tad uzzināju, ko varēju, par BPI un mēs ar Jevgēniju satikāmies ar bīskapu
Pēteri Sproģi - un tā nu es šeit mācos. Un šo savu lēmumu nemaz nenožēloju.
Kā ir mācīties BPI?
Mana sieva
smejas, ka es visu mūžu mācos. Visu laiku paralēli Policijas akadēmijas
pasniedzēja un izmeklētāja darbam es mācījos, jo ir pagrūti pateikt kaut ko, ko
tu tā īsti nezini.
Mācīties BPI
ir interesanti, man nav pārāk grūti, man rodas dziļāka izpratne par daudziem
jautājumiem. Mani iedvesmo institūta vīzija - iziet ārpus baznīcas sienām,
pasludināt Evaņģēliju, darināt citus par mācekļiem. Tas ir ne tikai BPI, bet
katra kristieša uzdevums un aicinājums. Lai gan jāsaka, ka dažkārt draudžu
cilvēkiem trūkst šī redzējuma, liekas, ka viņu kristietībai pietiek ar
svētdienu baznīcā. Kad vēl nemācījos BPI, arī pats tā domāju. Tagad esmu
sapratis, ka nepietiek tikai ar to, ka svētdienās paklausies sprediķi, ar
kalpošanu draudzes iekšpusē. Tas man bija liels izaicinājums – man kaut kur
jāiet, jāsludina Evaņģēlijs.
Vai Tu jau esi uzsācis kaut ko tādu darīt?
Es un daļa
mūsu draudzes esam lūgšanu posmā par to. Lūdzam Dievu, plānojam uzsākt jaunu
draudzi Vecmīlgrāvi. Tur dzīvo daudz krievvalodīgo, tuvumā nav nevienas krievu
draudzes. Mēs vēlamies vispirms iepazīties ar apkārtni, ar cilvēkiem, apzināt
tur dzīvojošos kristiešus, lai iesaistītu arī viņus. Domājam par to, kā uzrunāt
cilvēkus – tajā rajonā ir aktīvi Jehovas liecinieki, un cilvēkiem, iespējams,
būs pretreakcija, ja viņus uzrunās uz ielas. Viss notiek palēnām. Mēs lūdzam,
lai Dievs apstiprina, kad ir īstais brīdis sākt jaunu draudzi Vecmīlgrāvī. Ir
mēģināts to darīt jau iepriekš, ir būvēts nams, kas pēc tam ir nodedzis vai
nodedzināts.
Līdz galam
vēl neesmu pārliecināts, ka tā ir mana lieta. Es esmu gatavs iet tur, kur Dievs
sūtīs mani kalpot. Man gribētos, lai Dievs man skaidri pasaka, ko un kā un -
vai man tur būt.
Kā parasti Dievs runā uz Tevi?
Spilgtas vīzijas es neredzu.
Dievs uz mani runā, man lasot Vārdu, caur cilvēkiem. Ja man vairakkārt tiek
atkārtotas kādas lietas, tad rodas pārliecība, ka tas ir no Dieva. Arī ja man
nav argumentu, kāpēc kaut ko nedarīt, tad piekrītu darīt. Parasti jau pats
darītājs ir vislielākais ieguvējs. Pārsvarā man pašam visvairāk ir vajadzīgs
tas, ko esmu sapratis, gatavojot sprediķi vai Bībeles studiju.
Pastāsti, no kurienes Tu esi nācis!
Piedzimu un uzaugu es laukos -
5 km no Viesītes. Vecāki strādāja sovhozā. Mums bija savi lopiņi, daudz darba
visu gadu. Uz skolu katru dienu gāju 4 km. Mācījos es diezgan labi, centos labi
uzvesties, būt aktīvs. Man bija daudz pienākumu, biju arī pionieru vadītājs.
Vidusskolas gados es dzīvoju
internātā, mums bija ļoti laba internāta vadītāja, kas ar mums ļoti aktīvi
darbojās. Tur iemācījos disciplīnu, kaut arī laukos jau arī nebija daudz laika
blēņas darīt – siens jāvāc, dārzs jāravē, malka jāskalda. Gaidot, kad mani
iesauks armijā, pēc vidusskolas mācības neuzsāku, aizgāju strādāt uz sovhozu.
Dienēju 3 gadus – 7 mēnešus Sevastopolē mācījos par radistu, pēc tam dienēju uz
zemūdenes Liepājā.
Kādi bija šie trīs dienesta gadi?
Šis laiks
man iemācīja apzinību un striktu disciplīnu. No darba es nebaidījos, bet 70% no
laika bija jāpavada, kaut ko tīrot, beržot katlus, kas ir tik lieli, ka jālien
iekšā, lai tos izberztu. Mani toreiz neatstāja doma, ka esmu taču šeit, lai
dienētu, piedalītos mācības, izlūkošanā! Tagad, vērtējot šo laiku, es redzu, ka
tas mani disciplinēja, daudz ko iemācīja - šūt, gludināt, gatavot ēst. Es
iemācījos arī pazemību, paklausību, jo dienestā nevarēja runāt pretī. Tas vēlāk
palīdzēja, strādājot policijā.
Pēc dienesta
atgriezos pie vecākiem, kuri dzīvoja lauku mājā 2 km no Viesītes, kādu laiku
sovhozā strādāju par šoferi. Tad draugs pamudināja iet strādāt milicijā. Darbs
tur mani piesaistīja, jo bija zināma disciplīna, bet ne tik traka kā flotē.
Sāku tā nopietni nodarboties ar sportu, lai patiktu meitenēm, citādi viņas uz
tādu apalīti neskatījās. Pēc 3 gadiem milicijā, kad biju labā sportiskā formā,
iestājos Rīgas vidējā milicijas skolā. Pēc tam 5 gadus neklātienē mācījos arī
Augstākajā milicijas skolā, kur ieguvu augstāko juridisko izglītību. Vidējās
skolas praksē iepazinos ar savu nākamo sievu - man patika viņas izskats, tas,
ka laba saimniece.
Tā kā
apprecējos ar rīdzinieci, Viesītē neatgriezos. Strādāju Centra rajonā -
Kriminālizmeklēšanas nodaļā. Toreiz dzīvojam komunālā dzīvokļa vienā istabā
kopā ar jautriem, alkoholu mīlošiem kaimiņiem. Es aizgāju strādāt par iecirkņa
inspektoru, jo viņiem bija cerības saņemt dzīvokli. Pēc tam strādāju par
iecirkņu inspektoru vadītāju, taču pēc gada šajā amatā mani izsauca uz Galveno
pārvaldi, lika izvēlēties – vai stāties partijā vai atstāt priekšnieka amatu.
Mans tēvs izstājās no partijas, arī man bija iekšēja pretestība pret to.
Man bija
apnicis cīnīties ar bezgalīgajiem skandāliem komunālajos dzīvokļos, vest
pārrunas ar kaimiņiem, kas sūdzas viens par otru, biju noguris no tā, ka nekad
neko nevarēja pierādīt, arī likums tā īsti nedeva iespējas kaut ko atrisināt,
tāpēc es pieņēmu piedāvājumu kļūt par izmeklētāju. Kad notika pārmaiņas,
aizgāju strādāt uz Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes Spridzināšanas
atklāšanas nodaļu par galveno inspektoru. Spridzināšanas 1990. gados Latvijā
notika ļoti bieži. Tas bija smags, arī bīstams darbs, ja pārāk tālu iebāz
degunu, tevi varēja arī izsekot. Arī man reiz sekoja noziedznieki. Pamanīju, ka
seko, atrāvos izmantojot operatīvās metodes. Taču pārsvarā izmeklēšanas darbā
valdīja nerakstīts likums – zaglis zog, policists viņu ķer. Katrs darīja savu
darbu.
Tad mani
iecēla par Izmeklētāju priekšnieka vietnieku pārvaldē, pēc tam – par biroja
priekšnieku. 2009. gadā aizgāju pensijā, pēc pakāpes būdams pulkvežleitnants.
Pēc tam
strādāju apsardzē, kur vakarā, kad visi aiziet, varu gatavoties sprediķiem,
Bībeles studijām. Es arī kalpoju draudzē un Kristīgajā radio. Reizēm šķiet, ka
kalpošanu ir par daudz. Agrāk domāju, ka vajag daudz kalpot, darīt labus
darbus, lai izpatiktu Kristum. Tagad saprotu, ka viss taču ir no žēlastības.
Kā Tu atgriezies pie Dieva?
Manas sievas
vecāki bija pareizticīgie, un sieva vēlējās kristīt bērnus. Turklāt 1990. gados
kristietība bija modē, arī mani tā sāka interesēt, es piekritu. Mani kristīja
kopā ar meitu. Pēc tam Kongresa namā klausījos kādā sludinātājā. Mani viņa
teiktais ļoti nopietni uzrunāja, viņš visu loģiski izskaidroja – pa punktiem,
kā manā darbā. Pēc tam to visu piemirsu, noliku visus materiālus plauktā līdz
2000. gadam.
2000. gads
bija laiks, kad man darbā radās problēmas, biju aizņēmies naudu, ko nevarēju
laikā atdot. Tas mani grauza, sevi iekšēju apsūdzēju. Sāku par to lūgt, gavēt,
sapratu, ka man ir jāmainās, prasīju Dievam, ko darīt, klausījos Kristīgo
radio. Viss sāka risināties. Pēc šī īpašā laika ar Dievu nolēmu meklēt draudzi.
Tā kā man Viesītē bija pazīstami baptisti, meklēju baptistu draudzi. Kristīgajā
grāmatu galdā man ieteica aiziet uz Pestīšanas tempļa draudzi, kur esot ļoti
dedzīgs mācītājs Jānis Šmits. Viss, ko draudzē runāja, dziedāja, likās, bija
adresēts man. Sapratu, ka es esmu grēcinieks, izgāju priekšā. Šajā draudzē es
arī paliku un kalpoju vēl joprojām.
Kas toreiz mainījās Tavā dzīvē?
Kolēģi bija
šokā, ka es tā pēkšņi izmainījos. Daži uzskatīja, ka man “jumts aizbraucis”,
tagad draugi jau pieraduši. Tā kā es biju priekšnieks, darba vietā vispār
aizliedzu lietot alkoholu, jo principā to arī nedrīkstēja darīt pēc likuma.
Sāku visiem liecināt par Kristu - ne visiem tas patika. Daži uzklausīja, citi,
savukārt, teica, lai nebāžos virsū ar saviem baptistiem, jo viņi no citas
konfesijas. Es arī saviem priekšniekiem liecināju.
Taču
visvairāk es ietekmēju savu mammu - viņa atgriezās, kļuva dedzīga kristiete,
gāja uz draudzi, sludināja saviem kaimiņiem. Vairākus gadus vecākiem vedu
dziesmu ierakstus. Likās, ka nekas nemainās. Taču pēc tēva nāves mamma gandrīz
kā uzplauka, kristījās. Arī mans tēvs, guļot uz nāves gultas, atzina, ka viss
ir Dieva rokās.
Kā mēs varam aizlūgt par Tevi?
Lūdziet, lai
Dievs man atklāj savu gribu. Lai Dievs izmanto mani tur, kur Viņš grib. Lai
mūsu ģimenē ir vienotība Kristū, lai sieva neuztver mani kā mācītāju, lai mēs
varētumierīgi sarunāties par Dievu,
Kristu. Pārējais jau tiks piemests klāt!
|
