NOLIKT MALĀ SEVI

Intervija ar - Aināru Ginteru no Jelgavas baptistu draudzes.

Ainār, pastāsti, kā tu nāci pie Dieva?

Mans ceļš pie Dieva ir ļoti interesants. Mana mamma jau vienpadsmit gadus ir kristiete, un viņa mani vienmēr ir aicinājusi uz baznīcu. Visas tās reizes, kad es aizgāju, bija dēļ viņas, lai izpatiktu viņai. Bet tas, kas notika ar mani divus ar pusi gadus atpakaļ, mainīja manu dzīvi – Kristus mani atrada. Pienāca kāds vakars, kurā es sēdēju savā istabā un sapratu, ka tām lietām, ko daru, nav jēgas. Sapratu, ka vēlos to visu atdot kādam, kas var to mainīt. Mani nemocīja ne atkarības, ne kas tamlīdzīgs, bet bija lietas manā dzīvē, kurām es gribēju pielikt punktu.

Vai tu vari pastāstīt par savu dzīvi pirms Kristus – ko tu darīji, kas tev patika?

Mana dzīve pirms Kristus bija skola, kurā es mācījos – tas bija Rīgā. Mani kursabiedri – tie džeki, ar kuriem kopā es tusēju. Mēs darījām visādas lietas, kas nebija labas, bet kas tagad jauniešiem šķiet pieņemamas. Nedomājām, ka laiku vajadzētu pavadīt kaut kā sakarīgi, tas tika tērēts, īpaši nedomājot. Bija reizes, arī pirms nācu pie Kristus, kad es meklēju Dievu, it kā arī apstājos, un šīs lietas kādu laiku nedarīju, jo sapratu, ka tām nav jēgas. Tad es mēģināju lūgt Dievu, bet nesapratu, kāpēc Viņš man neatbild. Kad mana mamma atnāca svētdienās no baznīcas, kad viņa bija priecīga un stāstīja man cilvēku liecības, es vienmēr izdomāju, kā par to pasmieties vai loģiski izskaidrot. Par to man vēl tagad ir liels kauns. Es esmu ļoti pateicīgs savai mammai par viņas lūgšanām un atbalstu.

Kas notika pēc tam?

Pēc tā vakara un pēc tam, kad es sāku iet uz baznīcu, kļuva vēl trakāk nekā iepriekš. Bet es visu laiku zināju, ka ne uz brīdi neesmu viens. Un, ja arī es krītu, ja es reizēm jūtos vājš, no Dieva es tāpat nenovērsīšos. Tajā laikā mani ļoti stiprināja mūsu mācītājs, tas laiks, ko es pavadīju ar viņu kopā sarunās. Arī manu brāļu un māsu rīcība – visas tās reizes, kad es nevarēju pasmaidīt, bet man pretī nāca smaidošs cilvēks. Tas bija Jelgavas baptistu draudzē. Šī draudze man likās tā īstā vieta, kur es vēlos būt, un tā ir tā vieta, kur vēlos būt ne tikai svētdienā, bet arī citās dienās – būt kopā ar tiem cilvēkiem. Mani saistīja tā vienkāršība, kas bija šajos cilvēkos, un tas, ka attiecības mūsu starpā bija patiesas. Sākumā man bija grūti nošķirties no vecajiem draugiem, vienā brīdī pateikt viņiem „nē”, bet ar dažiem draugiem man tas bija jāizdara. Tomēr man ir saglabājies kontakts arī ar daudziem neticīgiem draugiem, un es turpinu lūgt Dievu, lai mums kādu dienu sanāktu saruna par Viņu. Esmu aicinājis savus vecos draugus arī uz baznīcu, un kādi divi ir atnākuši.

Ko mācītājs darīja, lai tev palīdzētu turēties pie Dieva?

Mans mācītājs ir Andris Jūrmalis. Viņš vienmēr bija ļoti pretimnākošs, jau no paša sākuma man paskaidroja tās lietas, kuras es nesapratu. Arī to, ko man varbūt nevajadzēja viņam jautāt. Tad, kad es atdevu dzīvi Jēzum, es devu arī tādu kā solījumu, ka kalpošu Viņam. Es gribēju visu dzīvi veltīt Viņam. Iesākumā bija dažādas mazas lietas, ko es varēju darīt – vairāk fiziskus darbus. Bet mēs ar mācītāju jau kādu laiku bijām runājuši par jauniešiem, un tās sarunas nebija pārāk garas. Tad kādā reizē mācītājs jautāja, vai es būtu gatavs uzņemties jauniešu vadīšanu. Varbūt, ka viņš pats jutās nedrošs par to kaut kādā ziņā, bet tad, kad viņš man to lūdza, es atcerējos savu solījumu Dievam. Šajā laikā, kopš pildu jauniešu vadītāja pienākumus, ir notikušas daudzas lietas. Dievs man ir atklājis, kas vispirms ir jāmaina manī pašā, kādai ir jābūt manai attieksmei pret katru cilvēku, kas man ir līdzās, un ko es vēlos viņiem iedot. Dievs mani veido katru brīdi, cik jau nu es pats tam esmu gatavs. Visgrūtākais ir bijis saprast katru cilvēku, saprast situāciju, atrast īpašu pieeju katram cilvēkam.

Kas tev ir bijis lielākais prieks kalpošanā?

Tas, ka vienkāršās sarunās dzirdu, ka kādu ir stiprinājis jauniešu vakars. Vai arī jauniešu vakars kādam ir bijis sākumpunkts kaut kam jaunam. Es gribu turpināt likt jauniešiem domāt par viņu dzīvi, runājot arī par savu pieredzi, par to, kam es esmu izgājis cauri. Ir prieks redzēt un dzirdēt jauniešus, kuri ir kopā ar Kristu un ir gatavi kalpot. Mēs cenšamies uzturēt draudzību ar citu draudžu jauniešiem. Es ticu, ka Dievs pats ved jauniešus pie mums, ja mēs esam tam gatavi.

Un tad tu radikāli visu noliki pie malas un sāki studēt BPI. Kāpēc?

Par Baltijas Pastorālo institūtu pirmo reizi dzirdēju no sava mācītāja. Un uzreiz sapratu, ka tā ir mana vieta, kur man vajadzētu būt. Toreiz es neko vairāk nezināju par programmu un visu pārējo. Tomēr tad sāku apšaubīt to, ko pašā sākumā biju Dievam solījis un teicis. Tāpēc BPI otrajam iesaukumam es pateicu „nē”. Nevarēju nolikt malā darbu un iespēju pats pelnīt naudu, būt neatkarīgs. Skatījos arī uz tiem saviem draugiem, kuriem kaut kas jau ir iegādāts. Trešajā gadā, pateicoties Dievam, lūdzot, domājot, es esmu šeit. BPI man jau tagad ir ļoti daudz palīdzējis kalpošanā jauniešiem. Tas, ko es gūstu katru dienu, ir nenovērtējams. Esmu pārliecināts, ka tās zināšanas, ko iegūšu, es varēšu pielietot. Dievs lietos gan manus pierakstus, gan domas.

Kas tevi visvairāk ir uzrunājis studiju laikā?

Volijs Skūns jau pašā iesākumā – cik vienkārši viņš runāja par dzīvi Kristū. Es par to vēl tādā veidā nebiju domājis. Arī Čaka Kellija lekcijas. Mārtiņa Baloža materiāls par draudzes nozīmi un to dibināšanu šķiet ļoti svarīgs un nozīmīgs. Mentorings pie Igora Rautmaņa mani ietekmēja ļoti spēcīgi. Visgrūtākais ir bijis visu uztvert un palikt atvērtam. Reizēm ir grūti sevi noskaņot, un, esot šeit, atbrīvoties no citām domām un problēmām. Saņemto šeit es varu dot tālāk – mācīt citus par to, kā jāizturas pret Dieva Vārdu.

Ko tu dari šovasar?

Šajā vasarā cenšos atpūsties kopā ar draugiem. Katru nedēļu turpinām tikties mazajā grupā. Jūlija pirmajā pusē Jelgavā notika Vasaras Bībeles skola, kurā bija arī īpašas aktivitātes jauniešiem. Līdzīgs pasākums notika arī Ziedkalnē. Jūlijā ir plānoti sadraudzības vakari jauniešiem, arī brauciens ar riteņiem. Augustā - vismaz  divu dienu pārgājiens gar jūru.

Kā varam par tevi aizlūgt?

Domājot par jauniešu kalpošanu Jelgavā, būtu svarīgi ne tikai pieminēt lūgšanās mani, bet arī to jauniešu komandu, kas kalpo Jelgavā. Lai viņi būtu gatavi nolikt malā savu draugu - nekristiešu dēļ kādas problēmas vai pašu vajadzības, lai šī komanda ir vienota Kristū ar vienu mērķi. Gribētos lūgt, lai arī es esmu viņiem derīgs un daru visu patiesībā.