Es zinu, ka mācītāja darbs nav viegls, un apzinos, ka šodien tam atsaukties ir vēl grūtāk nekā tad, kad šim aicinājumam 1990. gadu sākumā atsaucos es.

Vecāki vēlas un cer, ka viņu bērniem būs vieglāk un viņi dzīvos labāk. Mēs Baltijas Pastorālajā institūtā vēlamies darīt visu, lai tiem, kas atsaucas mācītāja aicinājumam, šo kalpošanu un gatavošanos tai pēc iespējas atvieglotu. Izvēloties pasniedzējus, izstrādājot studiju programmu, meklējot finanses stipendijām, gribas izdarīt pēc iespējas vairāk, lai laba izglītība un finansiāls atbalsts būtu pieejams katram topošajam mācītājam un līdz ar to priekšā stāvošais ceļš būtu pēc iespējas paredzamāks un vieglāks.

Bet tad es atceros atgadījumu ar 19. gs. ievērojamo misionāru un Āfrikas atklājēju Deividu Livingstonu. Viņš saņēma vēstuli, kas vēstīja, ka kādi vīri būtu gatavi doties viņam palīgā uz Āfriku, ja vien ceļš no Āfrikas piekrastes uz vidieni būtu labāk izbūvēts. Nenoliedzami - viņi bija sajutuši aicinājumu doties misijā. Viņiem vienkārši gribējās, lai tālais ceļš nav tik bedrains, dubļains un neparedzams.

Livingstons atbildēja: „Ja tur ir vīri, kuri ir gatavi doties ceļā, tikai zinot, ka ceļš būs labs, tad es viņus te nevēlos. Es vēlos vīrus, kuri ir gatavi doties ceļā, ja ceļa nav vispār.” Baltijas Pastorālā institūta darbinieki, pasniedzēji un vadība darīs visu iespējamo, lai šo ceļu darītu vieglāku un ērtāk ceļojamu, bet mēs vienmēr meklēsim tādus vīrus, kuri ir gatavi doties ceļā, ja ceļa nav vispār. Jo tie, kam patīk staigāt pa labi iemīdītām taciņām, nevarēs būt tie, kas vedīs citus no šodienas nākotnē.